«Tu pat nenoliegsi?» – Es noliecos uz priekšu. – Mēģini kaut ko paskaidrot?
– Tas tevi neskar.
Tieši tāpat man ar vienu teikumu iesita pa seju. Dusmīgas asaras sažņaudz manu kaklu. Pāris sekundes klusēju, lai nomierinātos.
– Labi, es neesmu šeit, bet kā ar mammu? Vai viņa zina par tavu prostitūtu? – aizvainojumā atskan balss.
Tēvs pēkšņi pielec, nometot krēslu. Viņš nekad nav pacēlis roku pret mani, bet šoreiz esmu pārliecināts, ka viņš man sitīs. Es sakodu zobus, gaidot pļauku.
Viņš trieca ar dūri pret galdu. Es pārsteigumā paraustu.
– Neuzdrošinies viņu tā saukt. – atkal atsitas pret galdu.
Krūze atlec un ripo pret galda malu. Es metos uz priekšu, bet man nav laika viņu noķert. Tas nokrīt uz parketa grīdas, izlejot kafiju, un saplīst vairākos lielos gabalos. Tas izraisa vilšanos un… sāpes?
– Tātad, jūs plānojat turpināt melot un būt liekulī?
– Neuzdrošinies mani mācīt! – Tagad viņš sāk kliegt. – Tu dzīvo manā mājā, par manu naudu iegūsti labāko izglītību pilsētā. Vai tu neuzdrošinies iejaukties manā sūdā, saprati?!
Priekšējās durvis aizcirtās. Papēžu klikšķis uz parketa. Atslēgu džinksts uzmests uz kumodes. Pēc minūtes ēdamistabā ienāk mamma. Sasveicinoties viņa nejauši noskūpsta mani uz vaiga un klusēdama ieiet virtuvē.
Tēvs paceļ krēslu, atver klēpjdatoru un atgriežas darbā.
– Ņem to prom. – pamāj uz grīdu.
Šobrīd es vēlos viņu sūtīt prom. Savācu lauskas, noslauku lipīgo putru ar papīra salvetēm un izmetu krūzīti.
Es negribu ģimeni. Ģimene nav baraka. Nevis hostelis, kur viens otram sveši cilvēki ir spiesti pastāvēt zem viena jumta.
Mājas ir tur, kur nav jāaizstāv. Šī ir vieta, kur jūs mīlat bez nosacījumiem. Tikai tāpēc, ka tu esi tu.
Saruna neizdevās.
Mamma atgriežas ar vīna glāzi un aizdedzina cigareti, atverot logu. Pēdējā laikā viņa ir daudz zaudējusi svaru.
– Sveta, ej uz terasi. Tas velkas uz manām kājām. – viņš aizkaitināti saka un turpina dauzīties pa taustiņiem.
Pagriezusies, mamma uzmanīgi uz viņu paskatās. Izmet cigareti, aizver logu un iziet no istabas. Priekšējās durvis aizcirtās.
Es paskatos uz savu tēvu. Uz ko es cerēju?
Es sekoju mammai, lai izņemtu mēteli. Atkal viņa būs kaila, smēķē uz ielas un pēc tam cietīs no saaukstēšanās. Noņemu mēteli no pakaramā un nejauši pieskaros somai pie kumodes. Saturs izbirst: telefons, lūpu krāsa, sarkana mape ar dokumentiem, plastmasas pudele ar tabletēm. Vienlaikus savācot saturu atpakaļ somā, meklēšanas joslā ievadu tablešu nosaukumu un saņemu sarūgtinošu atbildi – antidepresanti. Esam ieradušies.