"Kuce!" – Es dusmīgi nodomāju un dusmīgi aizsoļoju virzienā, ko viņš bija norādījis.
Vannas istaba, kā jau varēja gaidīt, bija grezna. Es nomazgājos dušā, atkal pievēršot īpašu uzmanību noteiktām ķermeņa daļām (dārgās mātes!), noslaucījos ar biezu, pūkainu dvieli un jau kuro reizi nostājos pirms spoguļa, mēģinot paskatīties uz sevi, uz savu ķermeni it kā no malas, caur tā vīrieša acīm, kurš tagad sēdēja blakus istabā un izlikās, ka viņam nemaz nerūp, kas notiks. Tiešām izlikās, vai ne? Vai arī viņš izlikās?
Sašutusi uz sevi par šo muļķību, es apņēmīgi uzvilku biksītes un krūšturi… Un atkal sastingusi ieskatījos spogulī. Tas bija tas pats erotiskais komplekts, ko es, naivā muļķe, biju izvēlējusies īpašam gadījumam – lai iepriecinātu vīru viņa dzimšanas dienā. Pēc tam, kad datums bija pagājis un es acīmredzamu iemeslu dēļ nebiju uzaicināta uz svinībām, es pārdevu pulksteni, ko biju iegādājusies kā dāvanu viņam. Bet apakšveļa man joprojām ir. Tāpēc, kad šodien domāju par to, ko ģērbšu, lai dotos uz Smirnova kunga biroju, neapdrukātais komplekts šķita ideāls risinājums. Ja es tajā nodotos citam vīrietim, es atriebtos arī Maksam, lai viņš varētu noņemt savu locekli. Vismaz šādā veidā, citas iespējas trūkuma dēļ.....
Gan biksītes, gan krūšturis lieliski pieguļ (ne velti tās maksā tikpat, cik ceļojums uz Mēnesi). Caur plānajām mežģīnēm varēju saskatīt savus krūtsgaliņus un šauro matiņu strēmeli, ko skaistumkopšanas salona darbiniece bija atstājusi uz maniem matiņiem. Tas tiešām bija ļoti labi! Un tomēr pati doma, ka jau pēc dažām minūtēm svešinieks skatīsies uz mani šādu – izģērbtu, gatavu piepildīt savas intīmās vēlmes, lika man drebēt.
Klusu lamājoties, es pabeidzu ģērbties, uzvilku uz sevis visu, ar ko biju atnākusi, tad kādu brīdi stāvēju, turot durvju rokturi, bet neuzdrošinoties to pagriezt… Jā, bija atklāti bail atstāt vannas istabu, bet kādas bija manas iespējas?
– Tas ir nevajadzīgi, – Stass nekavējoties komentēja manu izskatu un ar pirkstu aizskāra manas drēbes.
Viņš jau bija pārcēlies no galda uz platu, dārgu ādas krēslu un tagad sēdēja, uzmetis kāju uz kājas, vicinot stilīgā kurpes pirkstgalu, izliekoties par stoiku un džentlmeni – viskijs smagā kristāla glāzē, auksti vērtējošs skatiens zem skropstām… Trūka tikai cigāra, bet Stass Smirnovs, cik es atcerējos, nesmēķēja.