Rūpīgi pārlasījis papīrus, es nedaudz nomierinājos. Noguldījums uz Oļežku ikmēneša maksājumu pārtraukšanas gadījumā nepazuda, un uzkrāja procentus līdz pat viņa pilngadībai.
Labi un labi, lai tā guļ tik ilgi, cik ir, un tad redzēsim. Maksa noguldījumu viņa nāves gadījumā mantoja ģimene, vajadzēja tikai visu no jauna izsniegt bankā. Summa gan izskatījās smieklīga – divi simti desmit rubļu, bet tā bija maize.
– Mariška! Ei, kur tu esi?
Es ātri ievietoju dokumentus atpakaļ mapē.
– Māriņ, paldies!
– Lūk, es esmu, – es paskatījos uz gaiteni, – ko, Ver?
– Ejam pusdienot.
Man vēderā sāpēja. Cik ilgi es jau esmu šeit? Un man vēl jāmazgājas un jāmazgājas…
– Es jau eju!" – es iebēru dokumentus tajā pašā atvilktnē, aizvēru sekretāri un aizskrēju lejā. Tik un tā ir laiks atpūsties.
– Tu atdzīvojies, – apstiprinoši sacīja Vera, kad mēs izgājām no puslīdz tumšā gaiteņa uz ielas. Es apstājos un pilnā elpā ieelpoju – smaržoja pēc vasaras. Nogatavojušies āboli, zāle, sakarsis asfalts. Tikai tagad es mazliet ieraudzīju savu māju un ielu, visas tās pašas mājas – mazas mājiņas no sarkaniem ķieģeļiem, dažas no tām apaugušas ar vīnogām vai krūmveida rozēm, ar zemiem koka žogiem, pār kuriem karājās ābeļu un bumbieru zari, ar nenopļautu zāli, ar koka laternu stabiem. Klusa province, un, šķiet, arī nomale.
– Atgriežoties dzīvē, – es piekodināju. – Pirmā pazīme bija tā, ka es sapratu, cik daudz man ir darāmā, un tas bija steidzami. Es jau nedēļu gulēju!
– Bet nekas, tu visu izdarīsi. Paskaties, Lēna ir atvaļinājumā, atstāj mazo pie mums, un pats visu sakārto. Divas nedēļas, tev būs laiks.
Labi, mēs ar Oļežku neejam uz bērnudārzu.
– Bet man atvaļinājums beidzas, man rīt jāstrādā, – Vera nopūtās.
– Un tu tā vietā, lai atpūstos kopā ar mani, spēlējies ar …
– Ak, neskatoties uz to! Godīgi, Marin, kāds tu esi kautrīgs cilvēks! Esi īsta ragana, tiešām.
Es neviļus pasmējos:
– Man tā būs jādara.
Ceru, ka tie, kas mani šeit pazina, nebūs pārāk pārsteigti par rakstura maiņu. Es vairs neesmu vientuļa sieviete ar mazu bērnu, bet gan vientuļa sieviete ar vīru. Man ir jādzīvo – un ne tikai tā, bet kā cilvēkam. Vai tas nav iemesls, lai mainītos?
* * *
Mēs vienojāmies, ka šonakt mēs ar Oļežku pārnakšņosim pie Veras, bet nākamajā dienā atgriezīsimies mājās. Mēs vienojāmies, ka atlikušās divas nedēļas pirms skolas es varu uz visu dienu aizvest zēnu pie kaimiņiem, un Ļena viņu pieskatīs. Tajā pašā laikā izrādījās, ka arī Natuška ies skolā, pirmajā klasē, un Oļežka viņu apskauž un arī grib, un pat jau ir iemācījusies "gandrīz-visus burtus".