Marks Aurelijs Mauzejs Karausijs bija Romas impērijas ‑uzurpators Britānijā un Ziemeļgallijā.
Attīstītām pilsētām, kā arī stratēģiski nozīmīgām pilsētām tika piešķirts Romas kolonijas statuss, kas to iedzīvotājiem deva tiesības, pielīdzināmas Romas iedzīvotāju tiesībām. Senās Romas vēsturnieks Publijs Kornēlijs Tacīts, kas slavens ar savu analītiskās pieejas un smalkā psiholoģisma apvienojumu, savās Annalēs Londīniju apraksta kā "pilsētu, ko nesauc par koloniju, bet kas, pateicoties tirgotāju un preču pārpilnībai, tomēr ir ļoti pārpildīta. Tas nozīmē, ka Londīnijam bija pašvaldības statuss, kas tam deva tiesības uz pašpārvaldi un tā iedzīvotājiem – daļu no Romas pilsonības tiesībām.
Londīnijs radās "tukšā vietā", nevis pirms romiešu laikmeta apmetnes attīstības rezultātā, tāpēc tam bija regulāra taisnstūra forma un taisnas ielas, kas krustojās taisnā leņķī, kas raksturīgi vēlīno romiešu pilsētai. Ja forma vēl varēja novirzīties no standarta (lai nepārbūvētu tikko iekarotu pilsētu!), tad taisnas ielas bija neapšaubāma senās romiešu pilsētas pazīme imperatora laikā. Iespējams, tikai pašu Lielo Romu nevarēja pieskaņot šim standartam, jo tā ilgstoši attīstījās haotiski.
Boudicca Rising
Dzīve ‑pierobežas pilsētiņās bija nemierīga. Tiklīdz galvenie romiešu spēki atkāpās, pakļautie valdnieki sāka kustēties. Bieži vien romieši, kas bija pieraduši paļauties uz savu zobenu, paši izraisīja sacelšanos.
"Ikēņu ķēniņš Prasutags, kurš bija slavens ar savu lielo bagātību, savā testamentā par mantiniekiem iecēla Cēzaru un viņa divas meitas, cerēdams, ka šī paklausība pasargās viņa valstību un īpašumus no vardarbības. Taču notika pretējais, un valsti izlaupīja centurioni, bet mantojumu – prokurora vergi, it kā abi būtu sagrābuši ar ieroču spēku. Vispirms tika sista Prasutaga sieva Būdika, un viņa meitas tika apkaunotas; tālāk visiem ievērojamajiem ikēņiem tika atņemts no senčiem mantotais īpašums (it kā visa teritorija būtu atdota romiešiem), un karaļa radiniekus sāka uzskatīt par vergiem. Iceniji, sašutuši par šiem apvainojumiem un baidīdamies no vēl sliktākām lietām, jo viņu zeme ir kļuvusi par provinces daļu, ņem rokās ieročus un iesaistās sacelšanās sacelšanās cīņās ar Trinobantiem, kā arī ar visiem tiem, kas, vēl nesalauzti verdzībā, slepenās sanāksmēs ir zvērējuši atgūt zaudēto brīvību, ar īpašu naidu pret veterāniem [t. i., atvaļinātajiem romiešu ‑karavīriem-iedzīvotājiem]. Patiešām, nesen pārcēlušies uz Kamulodunas koloniju, viņi izmeta trinobantiešus no viņu mājokļiem, izdzina viņus no viņu laukiem, saucot tos par gūstekņiem un vergiem, turklāt karavīri ļāvās veterānu patvaļai gan viņu dzīvesveida līdzības dēļ, gan cerībā, ka arī viņiem tiks ļauts darīt to pašu..... Nemierniekiem šķita, ka nav grūti iznīcināt koloniju, kurai nebija nekādu nocietinājumu, jo mūsu komandieri par to nerūpējās, vairāk domājot par patīkamām lietām nekā par lietderīgām lietām" .