– Jūs neesat noņēmis aizsietās acis? Noņemiet to…" atskanēja nopietna vīriešu balss.
Es paceļu rokas virs galvas un mēģinu to atraisīt, bet pati to nespēju izdarīt.
– Noņemiet rokas no manis! Es redzu, ka tev ir bijuši grūti laiki.– Viņš aukstasinīgi sacīja, atšķetinādams mezglu.
Acu apsējs noskrēja no manām acīm un nokrita uz grīdas. Kad es atvēru acis, sajutu asu dūrienu. Es pārmirkšķināju acis un aizsedzu tās ar plaukstām.
– Ne trīs, tas ir sliktāk!– sacīja vīrietis, paņemot manas rokas.
Viņš neļauj man tās berzēt. Mirkšķinot, līdz asarošana pāriet, es palūkojos apkārt, bet nespēju saprast, kur es esmu. Kas ir šī vieta? Vīrietis atlaida manas rokas, lai es varētu apskatīties apkārt.
– Kur es esmu?" es pajautāju, sperot soli prom no viņa.
Manā galvā bija daudz dažādu domu. No visām tām ir grūti izvēlēties pareizo. Mēbeles izskatās dārgas. Es nevaru.... Man nevajadzētu šeit atrasties.
Visapkārt ir ādas mēbeles. Jūs varat redzēt, ka tas nav lēts.... Un es, kas pat baidos tam pieskarties, lai to nesabojātu, turos no visa tālāk....
– Kas tu esi?
– Neuzdeva liekus jautājumus!– Vīrietis atbildēja monotonā balsī.
– Es esmu divreiz nolaupīts! Man ir tiesības zināt, kāpēc, vai ne ....?
Es pagriezos un iespiedu seju gara, platspalvaina vīrieša krūtīs. Manā sejā parādījās viegls apsārtums.
Damn.... Es atkal nonācu neērtā situācijā.
Bet tas izdala siltumu un diezgan patīkamu svaiguma un neuzbāzīguma smaržu....
– Piedodiet man!– es kautrīgi pateicu, nolaižot galvu.
– Par ko tu atvainojies?
Ko? Viņš tevi nav trāpījis?
Tētis jau sen būtu mani piekāvis.... Nolaidusi galvu, viņa instinktīvi saspieda vienu roku. Es viņam atvainojos. Man nevajadzētu pārvietoties. Bet viņš neko nedara. Es viņam jautāju, vai viņš mani atlaidīs, bet viņš neko nesaka. Es pacēlu skatienu uz viņu un jūtos neērti. Es nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik vīrišķīgs. Kāpēc es jūtos tik neērti, kad skatos uz viņu.... Es nevēlos sārtoties. Kad skatos uz viņu, pamanu, cik ātri viņš ir mainījies, it kā būtu pavisam cits cilvēks.
– Rita, tagad tev jāatceras viena lieta, kas tev ir ļoti svarīga! Tava dzīve pieder man!– saka nopietni
– Ko?" es kautrīgi saku.– Es esmu dzīvs cilvēks! Kāpēc jūs visi pieņemat lēmumus manā vietā? Es neesmu jūsu īpašums!
Es atbildēju, apstrīdot to, ka piederu, bet viņa vārdi, šķiet, mani pieradināja.