– Atvainojos, – es neveikli aizliku roku aiz muguras.
– Tāpēc cilvēkiem nepatīk invalīdi, viņu klātbūtnē daudzi cilvēki jūtas kā idioti......
– Tieši tā, – viņa reakcija ļāva man mazliet atslābināties. – Neesmu tevi šeit redzējis agrāk…
– Kā redzat, es vairs nedejošu," viņš izpleta rokas, nedaudz balstoties uz kruķiem.
– Tu esi dejotājs!? – Es izplūdu šos vārdus pārāk skaļi, bez aizvainojuma un smieklīgi.
– Neizskatās daudz, vai ne?
– Vienkārši…" Es vilcinājos, nezinādams, ko teikt.
– Es saslimu pirms četriem gadiem… Šodien es atnācu pēc saviem dokumentiem, man tie vajadzīgi, lai pieteiktos pabalstiem. Es nevarēju sevi piespiest nākt šurp, tas ir pārāk…
– Vai tas sāp?
– Ak… Vai jūs mani saprotat?
– Protams… Dejas man ir viss.....
– Tas nav labi, mīļā meitene… Es ceru, ka tavā dzīvē nekad nenāks brīdis, kad visi tavi plāni un sapņi vienā mirklī sabruks.
– Tas jau ir šeit… Mani deportē, atlicis mazāk nekā mēnesis," vārdi izsprāga no manas muļķīgās mutes.
– Ak, es jums līdzjūtos… Vai neko nevar darīt? Jūs esat tik talantīgs. Ne, ka es skatos.
– Migrācijas dienestam tas ir vienalga, viņi vienkārši vēlas saņemt papīru......
– No darba?
– Jā, vai vēl viens iemesls, kāpēc es turpinu šeit palikt… Tāpat kā laulība.....
– Es jums līdzjūtos, Irina, bet tas jums nav beigas… Paskatieties uz mani, es ceru, ka kļūs vieglāk....
– Tas nebūs…
– Nu… Paldies par jūsu žēlumu.....
– Un es atbalstu jūsu…
Henrijs rūgti pasmejas, acu kaktiņos parādās grumbiņas. Es pēkšņi saprotu, ka viņš vairs nav jauns vīrietis, tikai labi izskatās.
– Visu to labāko, Irina…
– Un jums.
Henrija ekstremitātes smagi kustas, Henrijs dodas uz izeju, un es atgriežos zālē. Bet viņš mani sauc.
– Irina!
Es iznāku koridorā un, uzlikusi rokas uz gurniem, ieskatos sava jaunā paziņas gaišajās acīs, kas spīd pat pustumsā.
– Ko darīt, ja tu precēsies.
– Un saņemt piecu gadu ceļošanas aizliegumu par viltotu laulību? Un kā es tik īsā laikā atradīšu viltus vīru… Nav iespējams.
– Ko darīt, ja jūs viņu jau esat atradis?
– Ko jūs ar to domājat?
– Apprecies ar mani… Es nevaru piecelties, man žēl… Bet… Es nevaru pieļaut, ka tava vieta sabruks kā mana.
– Vai tas ir joks? Vai ‑kāds tevi sūtīja?
– Varbūt pati providence… Padomā, es esmu prom no šīm sienām četrus gadus, un es nekad neatgriezīšos… Bet mēs tikāmies.