Pusaudži pat nedomāja par bēgšanu no Hiperparka. Domāju, ka ar telefonu viņiem bija par maz. Viņi vēlējās kaut ko citu, ko varētu paņemt rokās. Viens no viņiem bija garš, ar cepuri, kas bija nolaista virs acīm. Otrs bija zemāks, uzbāzīgs, ar garu malu. Zagļi izlikās, ka viņi vienkārši pastaigājas un sarunājas, aplūkojot veikalu skatlogus. Ak, jā! Mēs zinām šo tipu! Patiesībā viņi lūkojās pēc potenciālajiem upuriem. Vismaz tā teikts izmeklēšanas ziņojumos.
Es sekoju viņiem pakaļ, sekojot līdzi, piecpadsmit veikaliem. Ne mazāk. Un es jau grasījos priecāties, ka kļūdījos savos pieņēmumos, kad noziedznieku pāris iegriezās elektronisko preču nodaļā.
Uzmanīgi nostājoties rindā ar māti un viņas meitu, kas ienāca tajā pašā veikalā, man izdevās tikt garām apsargam. Viņu varētu ieinteresēt vientuļš septiņgadnieks, kas staigā viens pats.
Pusaudži apsteidza stendu ar viedpulksteņiem, aizkavējās pie spēļu konsoļu diskiem un devās pie plaukta ar austiņām. Es uz visiem gadījumiem noņēmu savu koši sarkano cepuri, lai nekļūtu par uzmanību piesaistošu bāku, un aizklīdu aiz televizoru ekrāniem – no šejienes man bija lielisks skats uz plauktu. No ārpuses tas izskatījās tā, it kā kāds bērns būtu tikko iegrimis digitālajos attēlos ar brīvdienu paradīzi un labākajiem vārtiem futbola vēsturē.
Zagļi paņēma no plauktiņa dārgu austiņu kastīti un sāka strīdu, lēnām pārvietojoties no viena modeļa uz otru, līdz garais cepurē ietriecās pretējā plaukta galā stāvošajā meitenē, tā, ka viņas soma aizlidoja no pleca.
– Ak, atvainojiet, lūdzu! – pieklājīgi un pieklājīgi sacīja garā. – Atvainojiet! Vai tas sāpēja? Dieva dēļ, tas bija negadījums. Tiklīdz mēs ar brāli sākam strīdēties, mēs neko un nevienu apkārt neredzam.
Otrais cepurē ar garu aizsegu palīdzēja meitenei pacelt somu.
Mans apbrīns bija nepārspējams. Nekāda satraukuma. Un balss – ikviens noticētu sirsnīgai nožēlai. Meitene tikai piekodināja:
– Viss ir labi.
Vēlreiz atvainojoties, pāris pārcēlās uz plaukta vidusdaļu, izliekoties, ka turpina apspriest austiņas.
– Jūs joprojām neesat mani pārliecinājuši! – skaļi sacīja tas, kurš bija cepurē. – Iesim uz nodaļu ceturtajā stāvā. – Pakarinājuši kastīti atpakaļ, pusaudži devās uz izeju.
– Kaut kas šeit nav kārtībā. – Es biju pārliecināts, ka zagļi vienkārši neieietu elektronikas nodaļā, vēl jo mazāk nejauši sadūrušies. Tajā brīdī garais vīrietis paspieda savam līdzdalībniekam roku, un es skaidri redzēju, kā viņš viņam kaut ko pasniedz.