Ja pagriezīsiet galvu pa kreisi un pa labi, tad, atklāti sakot, jūs tik un tā neko nevarēsiet saskatīt – zem zemes ir melns. Tomēr liftā mums ir jaudīgi prožektori, tie mums nedaudz palīdzēs.
Pēc plānākā augsnes un māla slāņa iegrimstam akmens tunelī ar granīta un bazalta sienām. Tomēr dažkārt lifts izskrien cauri ūdens, naftas un gāzes slāņiem jeb horizontiem, kā zinātnieki tos sauc, tāpēc aina aiz lifta sienām joprojām ir daudzveidīga. Tikmēr kļūst arvien karstāks un karstāks. Desmit kilometru dziļumā temperatūra jau ir zem divsimt grādiem! Un tālāk dziļumā ir vēl karstāks. Labi, ka mēs pārdomāti, pat mentāli, uzvelkam karstuma aizsargtērpus.
Asā sirēnas skaņa novērš mūsu uzmanību no skatīšanās uz zemes saturu. Uz ekrāna zem mūsu kājām parādās uzraksts: «Visi sēžiet savās vietās un piesprādzējieties drošības jostām. Pēc desmit minūtēm mēs šķērsosim Moho robežu!» Šo norādījumu nedrīkst ignorēt. Moho robeža, ko 1909. gadā atklāja horvātu ģeofiziķis un seismologs Andrejs Mohorovičičs, satricinās kā laba zemestrīce. Šī seismisko viļņu augstas aktivitātes zona aptver visu Zemi no piecu (zem okeāna dibena) līdz septiņdesmit kilometru dziļumā. Tā atdala Zemes garozu no lielākās Zemes daļas – mantijas, kas veido 67% no mūsu planētas kopējās masas un aptuveni 83% no kopējā apjoma.
Ceļošana pa mantiju ir gara un neinteresanta – tā joprojām ir tā pati granītam līdzīgā iezis, tikai vēl blīvāks un smagāks. Varētu teikt, ka Zemes garozā ir relatīvi kausējamas vielas, bet mantijā – ugunsizturīgas vielas. Tā domā ģeofiziķi. Taču patiesībā tā var nebūt, jo zinātnieki atrod jaunus datus un rada jaunas teorijas. Tikmēr mūsu lifts nobrauc vairāk nekā 2800 kilometru – tas ir tāpat kā divas reizes aizbraukt no Maskavas uz Sanktpēterburgu un atpakaļ.
2900 kilometru dziļumā mēs sasniedzam robežu starp Zemes mantiju un kodolu. Tālāk lifts atsakās doties pat mentāli, jo tas būtu liktenīgi. Galu galā liftam būtu jāiegrimst izkausētā metālā, kas veido kodola ārējo apvalku, jānoiet 2200 kilometrus šajā sarkanā karstajā putrā un jāiebirst Zemes cietajā kodolā. Pēc zinātnieku domām, tas ir izgatavots no dzelzs un niķeļa sakausējuma, kam pievienoti citi elementi. Tas izskatās pēc smagas nerūsējošā tērauda lodītes, no kāda tiek izgatavoti gultņi, tikai ļoti lielas. Temperatūra šeit ir velnišķīgi augsta – 5000 grādu, gandrīz kā Saules virspusē. Taču kodols ir ciets milzīgā spiediena dēļ. Un ļoti blīvs, tāpēc caur to nav iespējams izurbt tuneli, pat hipotētiski.