– Kādēļ, pie velna, tu vispār gāji uz randiņu ar puisi no iepazīšanās vietnes? – Nikolete nopriecājās. – Tev paveicās, citādi tu būtu turējusies līdzi. Vai tu neskaties televīziju un nezini, kā tas ir? – Es neesmu skatījusies televīziju jau divus gadus. Viss, kas tev vajadzīgs, ir internetā.
– Puiši, beigsim par to runāt. Jā, es kļūdījos. Es visiem veltīju daudznozīmīgu skatienu, un tikai Maiks turpināja mani izsmiet.
– Ja tev kaut kas būs vajadzīgs, Klopfer, laipni lūdzam, – teicu, – es ņemšu vērā, bet nedomāju, ka izmantošu. – Es negribu, lai kaut kas atgadītos ar manas draudzenes draudzeni,» un viņš atkal uzjautrināja Līzi, kura jau bija zaudējusi pacietību ar viņa jokiem.
– Ak, Maiks, tu esi tik labs pret mani, – es pasmaidīju. – Es noteikti izmantošu tavus pakalpojumus, ja man radīsies kāda ķibele,» pēc tam visi smējās, un tikai Maiks sēdēja ar akmeņainu seju.
– Es neesmu tavs izsaukuma puisis, Klopfer, – Maiks pievēra acis, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Es tikai piedāvāju palīdzību, jo man ir apnicis no sievietēm, kuras domā, ka visu var izdarīt pašas. Tu nevari darīt tādus niekus.
Paldies viņam, bet šāds varonīgums alkohola reibumā mani nemaz neiespaido.
– Viņa jau tev pateicās, – Liza nopriecājās. – Kas, pie velna, ar tevi nav kārtībā? Tu esi ņurdošs glābējs. Atkāpies no viņas, – Lizbeta bija zaudējusi savaldību, un tagad viņa beidzot bija piespiedusi Maiku klusēt.
Liza pārgāja pie meiteņu lietām, un mums ar Nikolu bija ļoti interesanti to klausīties. Es jau sen nebiju tā smējies. Vakars izvērtās jautrs, man tiešām negribējās atgriezties tukšajā dzīvoklī. Tas ir skumjš un auksts, un pats galvenais – vientuļš. Es jūtos tā, it kā neesmu radīta vientulībai. Tā nav mana lieta.
Gadījās sēdēt ar muguru pret durvīm, lai gan man nepatīk tā sēdēt, bet šodien nācās, jo visi galdi bija aizņemti. Aiz manis skaļi atvērās durvis, un es strauji pagriezos no aiz pleca, lai gan parasti tā nedaru. Ja es pagrieztos katru reizi, kad kāds ienāktu, es varētu sagriezt galvu.
– Sūdi, – es strauji pagriezu galvu atpakaļ un ātri uzvilku korsetes galvā. Kādēļ, pie velna, viņš šeit ieradās, turklāt ne viens pats? Nav jau tā, ka viņam patika mūsu pieticīgais uzņēmums, ka viņš atveda savu draugu vai kāds viņš tur bija. – Velns! – Līza uzreiz saprata un koncentrēja skatienu uz vīrieti, no kura slēpos.