Tiklīdz atvēru durvis, uz sliekšņa parādījās Maiks un lika man spert soli atpakaļ. Dusmīgs kā ellē. Es pievīlu, un viņš ir sašutis. Es nesaprotu šādu uzvedību. Būt kopā ar tik impulsīvu vīrieti ir kā dzīvot uz pulvera mucas.
– Uz ko tu skaties? Kur viņa ir?! – tas kukaiņa dēls atkal mani uzmācīgi uzmācas. Bet tomēr, lai arī cik rupjš ir Maiks, es zinu, ka viņš ir labs cilvēks. Viņam ir laipnas zilas acis, un viņš nekad nevienu neatstāj novārtā. Bet tieši tagad man pret viņu ir jābūt stingrākai.
– Neesi rupjš pret mani, Maiks!» Es skaļi teicu, ietupējot ar kāju. – Tu esi manā teritorijā. Ja tu nemainīsi toni, tu iesi ellē vai arī tev palīdzēs policija, – es rādīju ar pirkstu uz durvīm. Man nācās atzīt, ka viņš bija pārsteigts.
– Klopfer, vai tas ir drosme? – Maiks dusmīgi pasmaidīja. – Es nebiju rupjš. Es tev jautāju, kur ir tā kuce. Vai viņa ņems katru skandālu un tā no manis aizbēgs? Kas, pie velna, bērnudārzā?! – Es esmu tik sašutis. Man likās, ka viņš mani paņems un iesmērēs ar plaukstu.
– Tu sit viņas tēvu. Ko tu gaidīji? – Es izstiepu rokas uz sāniem. – Maiks, tu kļūsti arvien sliktāks un sliktāks… – es izstiepos, kratīdama galvu.
– Tas ir viss, ko viņa tev teica? Ka es viņu vienkārši paņēmusi un no zila gaisa trāpījusi? Vai viņa teica tieši to? – Jā, tā viņa teica. Bet es nedomāju, ka zinu visu.
Liza parādījās gaitenī un skrēja mums pretī. Acīmredzot viņa klausījās. Viņa nāca, lai iestātos. Ja mans draugs būtu piekāvis manu tēvu, es viņam arī nelaistītu pa galvu. Mans tētis iesistu, kam vien viņš gribētu iesist. Viņš nav senais.
– Kāpēc, vai tas nav taisnība? – Liza dusmīgi jautāja, raugoties uz Maiku. – Tu esi pavisam iznācis no prāta, draziņ.
Bija tā, it kā es atrastos divu ugunsgrēku vidū. Maiks paskatījās uz mani tā, it kā meklētu manu atbalstu. Es esmu patiesības pusē, bet domāju, ka tik un tā atbalstīšu Lizbetu.
– Klausies mani, Klopfers, – Maiks norādīja uz mani ar pirkstu. – Tu būsi mūsu tiesnesis. Ne bez tevis, – es sapratu, ka man nav izvēles. – Viņas tēvs parādījās piedzēries sešos no rīta. Kā parasti, lūdza pudeli. Mēs ar viņu vienojāmies, ka vairs nedosim viņam naudu. Šoreiz viņš bija uzstājīgāks, un pēc atteikuma viņš viņu apvainoja. Mēs pacietīgi klausījāmies, lai gan tas nebija viegli, un pēdējā brīdī viņš pat gribēja viņu sit…