– Es viņu nevedīšu, – es sakrustojos ar rokām uz krūtīm. – Kāpēc, vai ir kāda problēma? – Puisis apskatīja mani no galvas līdz kājām un pasmaidīja.
– Nekādu problēmu, – viņš pakratīja galvu, sākot apstaigāt istabu. – Jauka vieta, – viņš sacīja, viņa intonācijai nesakrītot ar vārdiem. – Vai mēs apsēdīsimies?
– Mēs varētu, – es piekritu, pagriežot viņam muguru un ejot uz priekšu. Dzirdēju aiz sevis viņa soļus un domās nopriecāju sevi. Velns, kāpēc, pie velna, es tā trīcēju, tas taču nav tā, it kā kaut kas būtu noticis. Es aizsedzu plakstiņus un nedaudz paklupu. Man nebija vajadzīga liela palīdzība, bet viņš turēja mani par elkoni.
– Uzmanīgi, – viņš čukstēja man ausī, atlaižot manu elkoni. No viņa pieskāriena jutos kā pēc elektriskās strāvas trieciena. Es, viņam nemanot, ar roku berzēju elkoni un apsēdos pie mazā galdiņa.
Jā, viņš bija izskatīgs, bet viņā bija kaut kas tāds, kas man šķita dīvains un nesaprotams. Viņš bija kā plēsējs, kas pamanīja visu līdz pat mazākajam sīkumam. Viņš paskatījās uz manām rokām, kas nedaudz drebēja uz galda. Man gribējās tās nolaist, bet viņš saprastu.
– Kāpēc jūs uzaicinājāt…
– Jūs? – Puisis mani pārtrauca, veltot man smaidīgu, draudzīgu skatienu. – Varbūt tāpēc, ka tu esi mans tips, varbūt kāda cita iemesla dēļ. Vai tas ir svarīgi?
– Nu, kāpēc gan mēs par to neparunājam? – Godīgi sakot, es nezināju, par ko runāt, tāpēc nolēmu uzdot šo muļķīgo jautājumu.
– Labi. Tātad pretjautājums ir, kāpēc tu teici «jā»? Tā ir pirmā reize, kad es tevi tā redzu, – viņš nojauta. – Jūs taču neatradāt kādu reālajā dzīvē, vai ne?
Es sāku nožēlot, ka vispār piereģistrējos šajā vietnē. Es nedomāju, ka man nāksies to apspriest. Nē, es negrasos izvairīties no tā un izlikties muļķīga.
– Es gribēju, – es nopriecājos, skatoties uz Lizbetu, kura joprojām raudzījās uz mums ar tekilas šņabi rokā. – Kāpēc ne? Tu vari uzskatīt, ka man ir garlaicīgi. Izvēlējos dažus kandidātus, – pēdējais bija meli, bet viņš, šķiet, tam noticēja.
– Tu saki, garlaikojies… – zēns teica. – Mēs varam pāriet pie kaut kā interesantāka, – viņš teica, – ja jūs saprotat, ko es domāju, – viņš teica maigi.
Es domāju, ka zinu. Es negribu neko interesantāku. Man labāk atgriezties pie savas garlaicīgās dzīves.
– Stīvs, vai ne? – Es atcerējos viņa vārdu, bet nekad agrāk nebiju viņu tā sauca. – Man tas nav interesanti. Ceru, ka neesmu aizņēmusi pārāk daudz jūsu laika, – es lēnām cēlos no krēsla, bet turpināju skatīties uz viņu.