Kāds nogāzās uz sēdekļa Vadima priekšā. Viņš pat nepagrieza galvu.Neinteresē.
– Sveiki!
– Vai tu runā ar mani? – Vadims nesaprata un pat paskatījās apkārt.
– Jā.
Vadima priekšā sēdēja meitene.
– Mani sauc Ņina, kāds ir tavs?
«Vadim,» viņš atbildēja ar izbrīnu.
– Un es šeit strādāju, ziniet, centrālajā laukumā ir liels pārtikas veikals. Tātad es tur esmu pārdevējs. Viņi maksā – pietiekami. Cilvēku ir pārāk daudz. Kolektīvs ir kārtībā, meitenes ir sabiedriskas. Īsāk sakot, ir ar ko parunāt.
– No kurienes tu nāc?
«Arī no darba,» Vadims klusi atbildēja, joprojām neticēdams, ka var tik viegli sarunāties.
– Kur tu strādā? – Nina turpināja jautāt.
– Sanatorijā, par masāžas terapeitu.
– Klase! – Ņina iepleta apbrīnas pilnās acis – tas nozīmē, ka tu ārstē cilvēkus. Lieliski!
Ņina no laimes pat sasita plaukstas.
«Es redzu, ka jūsu rokas ir spēcīgas.» Tu esi tik foršs!
Vadims katram gadījumam vēlreiz paskatījās apkārt, tuvumā neviena nebija. Visi šie vārdi ir adresēti viņam?! Vai viņš ir foršs?! Vai tās apbrīnojamas acis skatās uz viņu?! Vadims izmisīgi domāja, par ko ar viņu runāt, kāda tēma viņai būtu interesanta? Viņš gribēja viņai pastāstīt par grāmatām, ko viņš lasīja, būdams viens. Par filmām, ko viņš skatījās viens pats. Viņam nebija neviena, ar ko tās apspriest. Ņina nepārtraukti runāja un runāja. Viņai, iespējams, izdevās runāt par kaut ko interesantu, bet viņš to nedzirdēja.
«Apmainīsimies ar tālruņu numuriem,» Ņina teica, pretējā gadījumā tā ir mana pietura.
– Noteikti!
Jaunieši apmainījās ar tālruņu numuriem.
– Un šeit es izeju, tu zvani, nepazūdi! – meitene jautri teica un skrēja uz izeju. Kamēr vilciens vēl nebija aizbraucis, Ņina paspēja pamāt Vadimam. Tad viņa sparīgi gāja pa platformu.
Vadima sirdī ienāca pavasaris, viņš gribēja kliegt, dziedāt, skriet, lēkt, salto. Viņš tik tikko atturējās no tā. Bet viņa acīs iemirdzējās mīlestība un cerība. Viņš, no laimes piedzēries, izkāpa savā iecirknī. Viss apkārt bija neticami skaists: mājas, žogi, koki, zāle, ziedi, debesis, garāmgājēji.