* * *
Es kaut kā izkustināju kājas, atgriežoties uz taciņas. Es nemaz neesmu pieradis atrasties situācijā, kurā man nav nekādas teikšanas. Tayishka pilnībā nomocīts:
– Tas ir labi, Ol, labi. Nedaudz kalposim nekromantam, un tad viņš palīdzēs mums abiem. Kādēļ gan nepalīdzēt labam pakalpojumam? Viņš jūs nosūtīs uz jūsu iecienītāko intensīvās terapijas nodaļu, bet viņš atstās mani šeit. Un, ja nekromants ir laipns, tad es palikšu pie viņa, pateicībā strādāšu vairāk nekā jebkurš cits…
– Kā ar Dmitriju Aleksandroviču? – dusmīgi jautāju. «Vai jūs tiešām nevēlaties viņu atkal satikt kā atvadas?»
Viņa gurdeni nopūtās. Nē, paskatieties uz viņu: viņa izdomāja sev mīļoto un tagad ir skumji. Un tas, ka šobrīd viņu un mani ved uz to, ka neviens nezina, kur tiek aizvests, ir muļķības, nav viņas emocionālo pārdzīvojumu vērts.
Tālumā stiepās pilsētas mūri. Galvaspilsēta, kā es pats sapratu un kā apliecināja Taiška, no tāda attāluma atgādina viduslaiku Eiropas pilsētiņu. Nekromagu, zagļu princešu un citu ļauno garu akadēmija atradās tālumā, tieši aiz meža, kuram gājām garām. Taču mēs nedevāmies uz pilsētu – Elriks krustojumā nogriezās pa labi. Es negribēju uzdot jautājumus, bet, tuvojoties mērķim, es pamazām sāku uztraukties.
Nekromanta māja vai pareizāk saukta par tās īpašumu nelīdzinājās rāpojošai viduslaiku pilij. Un tas ir tieši tas, kas zemapziņā tika gaidīts. Nekas tamlīdzīgs. Diezgan skaista ēka no attāluma, pāris stāvu augsta, kas atrodas zemā teritorijā, bija milzīga un nemaz nebiedējoša. Un viņa priekšā esošais ziedošo ābeļu dārzs nepalīdzēja situāciju saasināt. Vienīgais, kas mani traucēja, bija augstais žogs. Jo tuvāk nācām, jo vairāk tas slēpās, un bez ziedošajām ābelēm un diezgan patīkamā izskata savrupmājas palika tikai bezgala augsts žogs. Kāpēc, varētu jautāt, māju norobežot ar tādu aizsardzību, ja nav ko slēpt? Un ja tas nav veids, kā novērst neuzmanīga sulaiņa vai nejauša viesa bēgšanu. Šīs domas nevarēja neuztraukties, un gaidāmā tikšanās vēl nesolīja neko jautru.
Pie vārtiem stāvēja sargi – divi vīrieši, kuri atpazina Elriku un vienaldzīgi pamāja viņam ar roku. Protams, nelietis nemeloja, vismaz par to, ka viņš šeit strādāja nepilnu slodzi. Vārti ar čīkstēšanu atvērās, ielaižot mūs iekšā. Nolaidusi galvu, es steidzos panākt Elriku un centos ignorēt skatienus. Tomēr mans izskats atstāja skatītājiem tiesības vismaz būt pārsteigtiem.