– Kas tev te ir? – ripināja līdz Mazharin un Zarechnev Chernykh.
«Tas viņam trāpīja,» Maharins atbildēja caur sakostiem zobiem.
«Ļaujiet man palīdzēt,» sacīja Černihs. – Divi cilvēki ir parocīgāki.
– Uzmanies šķūnī! – teica Mašarins. – Nekad nevar zināt… es kaut kā pati…
No tumsas atskanēja īsa nopūta, un Mazharina priekšā parādījās Semjons Martiņoks.
– Te nu es esmu! – viņš teica un apstājās. – Vai kāds bija saskrāpēts?
«Viņš,» Mazharins norādīja uz Zarečņevu, lai gan tumsā nebija redzams, uz kuru tieši viņš norāda.
– Spēcīgi? – Martiņoks jautāja.
– Velns zina! – atbildēja Mašarins. – Ir tumšs, jūs neko nevarat redzēt… Kur ir Ignats?
«Ko es nezinu, to es nezinu,» atbildēja Martynoks. – Es biju tuvumā. Viņš pat iemeta granātu kādā spraugā. Bet es nezinu, kur viņš ir tagad. Nekas, tas parādīsies.
Martīna balss bija jautra, bet tajā pašā laikā tajā bija satraucoša nenoteiktība.
– Un tās, kas atrodas šķūnī? – jautāja Mašarins.
«Nu, ar tiem, manuprāt, viss ir skaidrs,» atbildēja Martynok. – Tie ir cepti, lēti vilki. Kurš var izdzīvot trīs granātas? Un pārējie divi dziedāja savu serenādi…
– Kurus divus? – Mašarins nesaprata.
«Tumsā es sastapu divus cilvēkus,» paskaidroja Martynoks. – Viņi gulēja blakus nezālēs, netālu no ieejas šķūnī. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Viņš mētājās un grozījās, vaidēja un zvērēja. Krievu valodā, zini… Nu es viņu nomierināju… Ar nazi. Nazis ir ļoti nomierinošs. Manuprāt, bija četri. Vlasovieši, kā teica.
Viņš apstājās, klausīdamies tumsā.
– Bet kur ir mūsu Ignāts? – viņš jautāja. – Man nepatīk šī partitūra… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklēt! Pareizāk sakot, es paslīdēju. Ja nu viņš, Ignats arī… Tajā pašā laikā es iemetu šķūnī vēl vienu granātu. Lai pārliecinātos.
«Esiet uzmanīgs tur ārā,» sacīja Maharins.
– Kāpēc ne! – Mārtiņa balsī skanēja ironija. «Esi uzmanīga, meita,» sacīja māte, sūtot savu Sonečku uz randiņu ar jūrnieku. Jo šie jūrnieki ir tādi palaidņi! «Es noteikti darīšu,» atbildēja Sonečka…
Ar šiem vārdiem Martinoks pazuda tumsā. Un Mašarins sāka uzmanīgi, pieskaroties, atpogāt ievainoto Zarečņevu, vispirms savu polsterēto jaku, tad tuniku. Viņam vajadzēja būt pārliecinātam, lai tiktu pie brūcēm un tās pārsietu. Černihs atradās netālu, viņš gulēja uz zemes, klausījās un skatījās tumsā.