Skolotājus pārsteidza šāda pieteikuma iesniedzēja uzvedība.
«Dodiet man viņas profilu,» direktore jautāja.
– Vai jūs domājat, ka viņa meloja par izglītības trūkumu? – jautāja deju skolotāja. – Ja nē, tad meitenei uz to ir talants.
– Hmm, – Gaļicina ievilka, pētot Vestas profilu.
Klausīšanās turpinājās.
Vesta un Emma kopā atgriezās mājās. Emma ļoti vēlējās pajautāt draugam par noklausīšanos, kamēr Vesta bija iegrimusi domās. Viņa vienmēr bija tieša gan vārdos, gan darbos. Šodien viņa sevi nav nodevusi. Taču viņu uztrauca pavisam kas cits; dejojot, Vi sajuta nepazīstamu brīvības sajūtu. Kas tas bija? Viņai tas noteikti ir jāizdomā, jo viņa zina visu pasaulē un šai sajūtai viņai nevajadzētu palikt noslēpumā.
Kad aiz draugiem aizvērās durvis uz Romanīnas vecāku dzīvokli, Lankova šķita, ka pārsprāgst.
– Vi, pastāsti, kā viss gāja! – Emma čivināja, noraujot kurpes no kājām.
Vesta laiski žāvājās, novilka kedas un iegāja istabā.
«Redziet, es esmu dzīva, un tas nozīmē, ka komisija nav nolēmusi mani izniekot,» viņa paraustīja plecus un iegāzās gultā.
– Romaniņa, es pieprasu detaļas! – Viņa apsēdās uz gultas malas.
– Hm, labāk paņem man pārsēju no galda, man šķiet, ka es sastiepu savainoto potīti.
Lankova izkāpa no gultas, paņēma apsēju un pasniedza draudzenei. Vesta sāka masēt sāpošo kāju un tad sāka to aptīt ar pārsēju.
«Tā vienmēr nav iespējams no jums izspiest vārdu!» – Emma aizvainotā balsī teica, atspiedusi savu dibenu pret galdu.
«Ei, saki paldies, ka vispār iesaistījāties šajā piedzīvojumā,» viņai teica Romanīna.
– Būtu forši, ja mēs to darītu kopā. Iedomājieties, mēs varam kļūt par slavenām aktrisēm,» sapņaini sacīja Lankova, pieliekot pirkstu pie lūpām.
– Nerunā muļķības. Kāda es esmu aktrise, es esmu matemātiķis! Un pēc manas noklausīšanās viņi drīzāk nosūtīs mani uz trako māju, nekā vedīs uz turieni mācīties!
– Redzēsim, V! Paskatīsimies!
Vestas interaktīvā dienasgrāmata
niks:Vesna
«Traka diena. Iespējams, trakākais visā manā mērītajā mūžā. Pirmo reizi izdarīju kaut ko tādu, kas neiekļāvās manā ierastajā grafikā. Es sekoju savam draugam uz kādas ļoti foršas Mākslas akadēmijas noklausīšanos. Par ko? Viņa lūdza atbalstu.
Godīgi sakot, es devos uz turieni izklaidēties. Patiešām, tas bija jautri. Visi pretendenti darīja visu iespējamo, lai pārsteigtu uzņemšanas komisiju ar savām prasmēm. Man bija sajūta, ka esmu stropā, kur visi centās izrādīt savu dzēlienu un tādējādi atstāt iespaidu. Tiešām bija smieklīgi skatīties. Es atnācu tur viens pasmieties un neloloju nekādu cerību, ka mani paņems.