Bella, smaidīdama, pakāpās uz priekšu, visu skatieni nemaz nebija vērsti uz primu, bet gan uz Romaņinu, kura, šķiet, nekādā gadījumā nebija gaidījusi šādu notikumu attīstību. Viņa aizlika rokas aiz muguras un pakāpās uz priekšu.
– Visi pārējie šodien var būt brīvi, sāksim mēģinājumu.
– Vai tu viņus ar kaut ko uzpirki? – Bella jautāja, skatoties uz Romāniņu.
«Interesantākais,» meitene paraustīja plecus un devās prom pie spoguļa sienas.
Protams, Altmans nebija īpaši priecīgs dalīties uz slavas pjedestāla ar nepazīstamu meiteni. Pati Bella nešaubījās, ka tiks izvēlēta, jo viņai ir liela pieredze uz skatuves. Taču viņa nemaz negaidīja, ka uz šo uzlaušanu tiks izvēlēta otrā izvēle. Ideāls scenārijs būtu, ja Vesta ballē sevi pilnībā apkaunotu un tiktu izmesta no akadēmijas. Bella ir pieradusi pie smagas cīņas. Būdama baletskolas audzēkne, viņa jau agrā bērnībā sapratusi, ka par savu vietu saulītē jācīnās, un ne vienmēr ar godīgiem līdzekļiem. Balets ir nežēlīga pasaule, kurā meitenes tikai ar spēcīgu raksturu tiek līdz galam un spīd uz skatuves kā apm. Altmanam tas viss bija, bet Romanina nevienam nebija pazīstama, un tas bija tas, kas kaitināja bijušo balerīnu.
Sācies pirmais deju kolektīva mēģinājums. Lielāko daļu dalībnieku veidoja maģistrantūras studenti, un tikai Vesta un Bella bija jaunākās no visām, taču meitenes nebija tās sliktākās. Un kā jūs pat varat izvēlēties sliktāko starp labākajiem? Tas, iespējams, nav iespējams, un tas nav jādara.
Sākumā visi tika sadalīti pa pāriem, un tad viņi sāka mācīties valsi. Šī akadēmija no citām šāda veida iestādēm atšķīrās ar to, ka šeit tika izmantotas tikai jaunas lietas. Profesori nebaidījās eksperimentēt gan mūzikā, gan deju kustībās. Jūs nevarat izveidot izcilu lietu, ja pastāvīgi ievērojat kanonus. Spožas lietas nedrīkst iestrēgt stereotipu un standartu ietvaros, tām ir jāiet tālu ārpus tiem vai jāattīstās pilnīgi atsevišķi no tām.
Mēģinājums ilga sesto stundu pēc kārtas, visi bija diezgan pārguruši, taču neviens negrasījās padoties un teikt, ka spēki izsīkst. Tādi cilvēki kā viņi ir pieraduši strādāt līdz spēku izsīkumam, jo tad, kad vairs nejūt ne kājas, ne rokas, tikai tad jūtas patiesi laimīgi.
Vesta šajās stundās bija laimīga, viņa pat pilnībā aizmirsa par notikumiem, kas notika no rīta. Dejošana viņu patiešām aizveda tālu uz tām zemēm, kur viņa varēja ļauties un nodoties emocijām.