Noslēpumainais akmens Ernija plaukstā vairs nešķita ledains, bet turpināja mirdzēt, tagad to ieskauj gaiši zils mirdzums.
Toms klusēdams sēdēja krēslā un berzēja acis. Likās, ka viņš vēl nebija līdz galam nācis pie prāta.
«Tā, ohm…» Ērnijs kautrīgi iesāka, «mēs ātri kaut kur ejam…» Ernijam izdevās pamanīt, kā lidmašīnas deguns ienira kaut kādā virpuļojošā vielā, kas pēkšņi parādījās tieši viņa ceļā.
Ērnijam par pārsteigumu Toms cieši satvēra pusapaļo stūri un pagrieza to pa labi, noliecoties pār roku balstu. Lidmašīna uzreiz paklausīgi nogūlās uz labā sāna, strauji plosīdamies cauri kaut kādai spīdīgai zarnai.
«Vai mēs veicam lēcienu pa hipertelpu?» – Ērnijs, patiesībā atdzisis no bailēm, mēģināja jokot.
Toms tagad ar vienu roku nejauši grieza stūri, ar otru roku viņš atspiedās uz roku balsta, līdz pusei guļot krēslā.
– Vai tu tā tiešām domā? – Turpinot tikpat graciozi vadīt lidmašīnu, Toms mierīgā tonī jautāja.
«Es domāju, ka es vispār nesaprotu, kas notiek un kurā mēs esam iekļuvuši,» Ērnijs godīgi atzina. – Starp citu, kur jūs mācījāties… lidmašīnu navigāciju, drīkst jautāt?
– Ak… tas ir… jā, es spēlēju ar pulti.
– Tā tas ir. ES redzu. Nu kā ar… hipertelpu galu galā?
– Man ir viens minējums.
Noslēpumaina bieza viela plūda ap kajītes logiem, mirdzot visās varavīksnes krāsās, it kā tajā būtu dāsni sajaukti dzirksti.
«Varbūt tam ir kāds sakars ar manu mantojumu.»
– Ar ko?! Kas jums atstāja lidmašīnu kā mantojumu – Druīdi?!
– Nu, kurš teica, ka tā ir lidmašīna?
– Pagāju garām. Ej, vairs nekādu mīklu, man jau galva griežas.
– Tā ir patiesība?! Tad viena maza cilpa tev nekaitēs.
– To-o-o-o-om!
Bet bija jau par vēlu: Ērnija kājas un galva apmainījās vietām četras reizes pēc kārtas, viņam zvanīja ausis, vēderā kaut kas griezās, mugura un krūtis kustējās dažādos virzienos, mati kustējās, grasījās nokrist…
– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms pēkšņi iekliedzās, it kā Ērnijs nežēlīgi grozītu lidmašīnu, kūleņojot noslēpumaini spīdīgā telpā.
Ērnija kājas un galva beidzot atgriezās savās dabiskajās vietās.
Lidmašīnas deguns ienira spīdīgā, virpuļojošā piltuvē. Tajā pašā laikā Toms atspiedās uz stūres, noliekot lidmašīnu uz tās labās puses. Viņa garie mati skāra Ernija plaukstu.
Varavīksnes panorāmu nomainīja dīvaina ainava, kas atgādināja tikai tuksnesi naktī. Nāvīgi bāli akmeņainā augsne, kas bija izraibināta ar bedrēm, mistiski mirgoja.