Šajā laikā durvis atvērās.
«Te mēs esam,» Daša skaļi teica un pieskrēja pie manis.
Marija Iļjiņična stāvēja pie durvīm un jautājoši paskatījās uz mani.
– Dašenka, ej pārbaudīt savu vectēvu. Jūs nevarat atstāt viņu vienu ilgu laiku, kamēr viņš ir slims. «Ko darīt, ja viņš vēlas ūdeni vai viņam vajag zāles,» es teicu.
Māsa pamāja, izgāja no kabineta un aizvēra aiz sevis durvis. Viņa bija ļoti gudra un saprata, ka es tikai vēlos parunāties ar meiteni viena.
– Marija Iļjiņična, es zinu, ka bez Dašas jūs esat apgrūtināti arī ar mājsaimniecības darbiem, taču es gribu jūs uzreiz brīdināt, ka rīt mājā parādīsies pavārs un jums vairs nebūs jāveic melns darbs.
«Tas man nemaz nav slogs.» Turklāt Daria palīdz it visā,» viņa tikko dzirdami atbildēja.
– Cik ilgi jūs šeit strādājat? – es jautāju un atspiedos ar elkoņiem pret galdu, nenovēršot acis no viņas. Meitene bija brīnišķīgi uzbūvēta un ar vienkārši jauku seju. Viņa bija pilnīgs pretstats slaidajai, elegantajai Lizai, taču viņā bija kaut kas sasodīti pievilcīgs.
«Rīt būs trīs nedēļas,» viņa joprojām neuzdrošinājās paskatīties uz mani.
– Cik liela bija tava alga?
– Astoņdesmit rubļi un naktsmītne.
– Tas ir piemērots Jums?
– Jā, protams. «Es ne par ko nesūdzos,» viņa steidzīgi atbildēja.
– Labi. Vai jums ir kādas vēlmes?
– Nē nē. Man viss atbilst,» viņa pirmo reizi sarunas laikā uzmeta man skatienu.
«Tad tu vari iet,» es atspiedos krēslā.
Viņa nedaudz apsēdās, pagriezās un izgāja no kabineta. Es zināju, ka īpašuma ienākumi nepārsniedz trīs simtus rubļu mēnesī. Pavārei būs jāmaksā apmēram tikpat, cik guvernantei, turklāt vectēvam ar katru gadu paliek arvien sliktāk, tāpēc viņam drīz var būt vajadzīga medmāsa. Vienīgā vieta, kur es varu pelnīt naudu, ir Rifts. Bet ģildē «Uzvarētāji» nav iespējams nopelnīt «Sirius» mahināciju dēļ, kuram ir sakari departamentā, tāpēc viņi ir pirmie, kas pēc konservācijas iekļuvuši plaisā. Tas nozīmē, ka man jāpaaugstina mans rangs vismaz līdz oranžam, lai iekļūtu citā ģildē. Vai arī atrisiniet problēmu ar Sirius.
Pirms gulētiešanas es paskatījos uz Dašu, lai novēlētu viņai labu nakti. Marija Iļjiņična sēdēja blakus gultā un pusbalsī lasīja grāmatu.
– Kostja, vai tu ilgi nāc pie mums? – jautāja miegainā māsa.
«Es došos atpakaļ rīt pēcpusdienā.»
– Tik ātri! Bet mēs nemaz neesam bijuši kopā,» viņa nopūtās un salika rokas uz krūtīm.