Mēs tuvojāmies drošības postenim, aiz kura eja uz Riftu spīdēja baltā gaismā. Vlads parādīja mūsu piespēli vienam no apsargiem, taču viņš teica, ka Rifts tiks atvērts tikai pēc pusstundas.
«Tad mēs pagaidīsim šeit,» viņš pamāja.
Mūsu garastāvoklis uzlabojās, jo tas nozīmēja, ka pēc konservācijas Riftā neviena cita nebija, kas nozīmē, ka beidzot varējām nopelnīt labu naudu.
Pēkšņi aiz muguras atskanēja soļi un atskanēja rupja balss:
– «Uzvarētāji», ko jūs, pie velna, darāt mūsu Riftā?
Visa Sīriusa ģilde tuvojās mums. Viņu bija desmit, no kuriem divi jau bija oranžā rangā, bet viņi turpināja medīt ar savu ģildi.
– «Sīrius», jums ir nepareizs datums. Šodien mēs esam pirmie, kas ienāk,» atbildēju un gāju uz priekšu, aizšķērsojot viņiem ceļu.
Siriusa vadītājs Potaps rakņājās savā mugursomā, izņēma piespēli, pacēla to augstu un izsmejoši sacīja:
– Nu, vai tu esi satriekts? Eh-h, «Uzvarētāji» jūs nekad mūs nepārspēsiet.
«Nesteidzies, Potap,» Vlads viņam parādīja mūsu caurlaidi.
Visi saprata, ka notikusi kļūda, un mūs nosūtīja kopā tajā pašā dienā.
– Mēs rīkosimies kā parasti. Pirmkārt, mēs nogalinām visus bīstamos radījumus, un lai tā būtu, mēs atstāsim tos, kas nekož,» Potaps pasmīnēja, un viņa ģildes locekļi uzgavilēja.
– Nu, es nē! Jūs vienmēr esat pirmais, kas ienāk! Tagad ir mūsu kārta! – Lakstīgala iesaucās un draudīgi virzījās uz viņiem.
Šajā laikā pie mums pieskrēja pārstāvis un paskaidroja:
– Kungi, nevajag strīdēties. Manā protokolā rakstīts, ka šajā Riftā galvenokārt ir rūda, akmeņi un vērtīgi augi, tāpēc tas tika pārnests no vidējā līmeņa uz zemāko. Nav arī nekā dīvaina tajā, ka tev iedeva caurlaides uz vienu reizi, jo resursu pietiek visiem.
Neviens no mums negribēja dalīties, bet nebija izvēles, tāpēc pēc pusstundas visi kopā tuvojāmies Riftam.
Es domāju, ka nebūtu labākas iespējas atrisināt domstarpības, un ierosināju:
– Darīsim tā: tā, kura ģilde savāks visvairāk resursu, pirmā iekļūs Riftos. Vai tu piekrīti?
«Mēs vienmēr būsim pirmie, kas ienāks,» Potaps murmināja caur zobiem.
– Tātad tu izklaidējies? – es pasmaidīju.
«Tev vajadzētu uzmanīt savus vārdus, brūkle.» «Es ne no kā nebaidos,» viņš sarauca kuplās uzacis.
– Tad darījums? – es pastiepu roku.
– Sasodīts. Vienošanās,» viņš man paspieda roku.
Tiklīdz iegājām Riftā, mums uzbruka. Bet tie nebija briesmoņi.