«Labi, es tevi dzirdēju,» es pamāju.
Mēs kopā piegājām pie meiteņu galda. Ņikita atnesa sev krēslu un apsēdās blakus vienam no Lizas draugiem.
Pēc pusdienām mēs visi devāmies atpakaļ uz klasēm un treniņu laukumiem. Man priekšā bija vēl divas nodarbības ar Efimu Prohoroviču. Cītīgi sekoju visiem viņa norādījumiem, tāpēc otrajā nodarbībā varēju izveidot gan cimdus, gan ķiveri.
«Vispirms pārbaudīsim cimdus,» sacīja skolotājs un, apskatījis apkārtni, devās uz vienu no treniņu laukumiem.
Visi treniņu laukumi atradās zem caurspīdīgiem kupoliem, tāpēc bija skaidrs, kurš ko dara. Drīz viņš atveda studentu, kurš zināja uguns maģiju, un pavēlēja:
– Izveidojiet uguns bumbu un iedodiet to Kostjai.
– Kā jūs domājat «atdot»? Bumba viņu sadedzinās līdz kauliem,» pārsteigts bija audzēknis.
– Neuztraucies. Viņam būs cimdi.
Burvis pamāja ar galvu un izveidoja uguns bumbu. Šajā laikā es «uzvilku» spokainos cimdus un sniedzos pēc bumbas. Godīgi sakot, tas bija ļoti aizraujoši. Maģiskā uguns bija daudzkārt spēcīgāka nekā parasti, tāpēc, kā teica skolnieks, pāris sekundēs tā varēja sadedzināt manas rokas.
«Tiklīdz jūtat karstumu, nekavējoties nometiet to zemē,» brīdināja Efims Prohorovičs un gāja prom no mums pāris soļus.
Uzmanīgi paņēmu bumbu un atviegloti izelpoju. Tas mani nemaz nededzināja. Tomēr pēc dažām sekundēm sajutu siltumu un, kā skolotāja lika, nosviedu bumbu uz grīdas. Tas sabruka dzirkstelēs, kuras uzreiz sāka dziest.
– Viņš izturēja septiņas sekundes. Nemaz nav slikti,» uzslavēja Efims Prohorovičs un, pateicoties studentam, viņu atbrīvoja.
– Kā mēs pārbaudīsim ķiveri? – jautāju un paspiedu rokas, liekot cimdiem uzreiz pazust.
– Kā parasti. «Cirvis,» viņš paraustīja plecus.
– Ko darīt, ja ķivere neiztur pat vienu sitienu? – es satraucos.
Efims Prohorovičs uzmanīgi paskatījās uz mani, tad jautri iesmējās.
– Es jokoju. Es domāju, ka jūs varat aprobežoties ar sitieniem ar kaut ko mazāk traumējošu, bet tas notiks tikai pēc tam, kad būsiet pilnībā pārklājies ar bruņām. Šodien nodarbības beigušās. Jūs varat iet.
Izgāju no akadēmijas, bet devos nevis uz kopmītnes pusi, bet gan uz ceļa pusi. Es nolēmu doties uz grāmatnīcu, lai paņemtu Dašai mācību grāmatas, un pēc tam ar kurjeru nosūtīt tās uz īpašumu. Kurjera algošana, protams, izmaksātu diezgan santīmu, bet man pašam nebija laika to darīt. Turklāt sestdien mēs gatavojamies sakopt.