Aiz mājām varēja redzēt sakņu dārzus, pārsvarā līdz viduklim aizauguši ar nezālēm. Starp šo zāli dažviet skumji stāvēja ābeles un ķirši, un vienuviet, kaut kā notīrīti, daži trausli augi, kas izlīda līdzenās rindās, acīmredzot kultivēti, jo bija nokalti bez laistīšanas.
Šeit netika ierīkoti žogi, to vietā tika stādītas saulespuķes. Uz viņu zelta cepurēm spalvas šūpojās kā zvirbuļi, piepildot viņu vaigus. Un ceļš, šķiet, patiešām tika izmantots kā poligons. Vasilijs, skatoties apkārt, pat pamanīja vecu filca zābaku, kas noslīka žūstošā peļķē. Turpat netālu airēja vistas, knābājot viņu.
Visu šo skaistumu aptvēra siltas zilas debesis, lielas, kādu Vasilijs nebija redzējis, dzīvodams pilsētā. Droši vien tādas debesis ir tikai ciemos.
– Ko jūs darāt, lai šeit dzīvotu? – Vasilijs jautāja, skatīdamies apkārt. – Ir uzsākti sakņu dārzi… Vai ķerat zivis?
Un viņš paskatījās uz tīklu uz sāniem.
"Cara tēvs neatsakās no žēlastības," Marjaša sarkastiski atbildēja. "Saskaņā ar viņa dekrētu pārtikas produkti mums tiek atnesti reizi četrdesmit dienās, un tas ir bezjēdzīgs." Šeit mums nav ne labības, ne dzirnavu, mēs nevaram ne sēt, ne pļaut – ļaunie gari, vienā vārdā. Tātad mēs dzīvojam no karavānas uz konvoju.
Un viņa bez ņirgāšanās piebilda:
– Mēs arī ķeram zivis. Mežs joprojām palīdz, ir sēnes, rieksti, ogas un medus. Vai mums vajag daudz?
Pie pēdējās mājas Vasilijs paskatījās apkārt, cerēdams ieraudzīt tēvoci Dobrjaku, kurš pārvērtās par lāci, taču viņu nepamanīja. Bet otrpus ceļam divi puiši sēdēja uz sadrumstalota, sausa soliņa, izstiepuši kājas un nagus, lobīja sēklas. Abām ir līdz pleciem gari tumši mati, sasieti ar lencītēm, identiski krekli bez izšuvumiem.
Vasīlijs paskatījās uz savējiem un ar izšuvumiem, atcerējās, ka bija aizmirsis savus džinsus un sporta kreklu priekšnieka mājā, un pamāja ar roku. Ja tas nav īsts, tad kāda starpība?
Viens no puišiem skaļi svilpa, bet otrs iesaucās:
– Eh, Marjaša ir laba, bet ne mūsējā! Vai atradāt savu līgavaini? Kas pie velna ir šis pinkains puisis?
"Jūs paši esat velni," Vasilijs laipni atbildēja.
Puiši smējās, it kā viņš būtu pateicis ko stulbu un tāpēc smieklīgu.
"Nerunā ar viņiem, nāc," sacīja Marjaša un pat nepagrieza galvu.
Noplūkta saulespuķu cepure, aizmesta viņiem aiz muguras, nokrita uz ceļa. Vilks iebļāvās, un puiši atkal smējās.