– Noliecies! – kaķa balss atskan brīdī, kad viņam pār galvu pārlido krēsls, nu, ne velti es viņu baroju. – Viņi tevi pamanīja, skrien!
Es ielaužos skrējienā un izlecu pa atvērto logu, piezemējos uz kājām un uzreiz uzlieku tempu. Aiz viņa atskan lāsts, un viņam aiz muguras izlec divi dzinējsuņi.
Par laimi, taverna atrodas Lāča ķepas ciema nomalē, tieši aiz kura paveras blīvs mežs, kurā dzīvo daudz savvaļas dzīvnieku.
Es steidzos, cik ātri vien varu, cerībā, ka viņi man nesekos uz tik postošām vietām.
Vajātāji neatpaliek, pat tad, kad izbraucu cauri vējgāzei, sāku vest viņus tuvāk purviem.
Mēneša pavadīts šajās vietās, es varu šeit orientēties pat ar tausti. Kaķis palīdz, brīdinot par zariem un izciļņiem. Man ir durstoša sāpes sānos, dauzīšana deniņos, un manā acu priekšā sāk peldēt jau tā neskaidra aina. Es nevarēšu ilgi šādi skriet.
Pagrūdis, es izskrienu plašā izcirtumā un sāku kāpt lielā ozola kokā. Tās leknais vainags mani pārklās. Pēc skriešanas elpošana ir īsa, bet cenšos neelpot.
Izcirtumā parādās divi cilvēki. Nelielu gaisa strūklu virzu uz krūmiem otrpus izcirtumam.
– Šeit viņa ir! – kliedz viens no suņiem un tie metas pa nepareizo taku.
Es izmantoju maģiju, lai izveidotu šūpuļtīklu un sāku krist aizmirstībā. Es nevarēšu ilgi slēpties.
Es atveru acis ar pirmajiem saules stariem. Es sūtu nelielu izlūkošanas sfēru. Aplidojis izcirtumu, skauts atgriežas pie manis, neko neatradis.
"Tu vari iet lejā," es saku kaķim, un viņš sāk kāpt maisā. -Vai tu pats nevari?
– Es? Vai jūs domājat, ka es esmu kūts kaķis? Patiesībā es nāku no garas pazīstamu cilvēku rindas! – vilnāniete sāk vaimanāt.
– Jā, ko tu saki? Arī es nāku no senas dzimtas, bet tagad mēs ar tevi dzīvojam mežā! – mani argumenti uz viņu nekādi neietekmē, un, to pamājis, viņš iekārtojas somā.
Paņēmis kaķi, es sāku iet lejā. Mežs ir kluss, pārāk kluss. Tiklīdz mana kāja pieskaras zemei, kāda rokas mani satver un velk atpakaļ, vienlaikus aizsedzot manu muti.
– Klusi, vai nevēlies, lai mūs sadzird? – atskan apslāpēta vīrieša balss. – Nespārdiet!
No somas izlec kaķis un uzbrūk vīrietim.
– Raganu katls! – viņš rūc, noraujot kaķi no sejas. Šo izteiksmi un balsi esmu dzirdējis jau iepriekš, šķiet pazīstams.
– Makss? Maksimiliāns? – jautāju neticot savām acīm.
Gara brunete ar nekārtību galvā beidzot norauj savu pazīstamo.