Tūlītēja maģija nenotiks pēc pirmās iterācijas, maz ticams, ka “gribu-gribu” apstāsies. Bet jums ir jābūt pacietīgam un jāuzdod jautājumi par katru pirkumu.
Pēc noteikta laika jūs būsiet pārsteigts: bērns uzdos sev šos jautājumus. Pārbaudīts!
Metode labāk darbojas situācijā, kad bērnam ir kabatas nauda un ar to veic pirkumus.
Šādu fiksāciju ciklu ir jēga veikt periodiski, lai bērns pats saprastu lēmuma pieņemšanas metodi: pirkuma saistību ar reālu vajadzību vai ar savu ilgtermiņa prieku/apmierinātību.
Kāpēc šim bērnam tas viss ir vajadzīgs? Laika gaitā, pamatojoties uz šo gradāciju, viņš varēs noteikt prioritātes un pieņemt saprātīgus lēmumus par to vai citu pirkumu.
Paralēli savu vajadzību apzināšanai ir jēga apspriest vēl vienu svarīgu finanšu pārvaldības punktu: ir grūti apmierināt visas jūsu vajadzības. Kāpēc? Jo vajadzības ir bezgalīgas, un resursi, šajā gadījumā finansiālie, šobrīd parasti ir ierobežoti. Un, ja pasaulē bieži vien ir pietiekami daudz resursu, tad noteiktā laika periodā mēs saņemam ienākumus noteiktā apmērā. Mūsu vajadzības, pirmkārt, ir reproducējamas (mēs visu mūžu nevaram ēst vienu ēdienu, visu atlikušo mūžu nopirkt vienu apavu pāri utt.); otrkārt, pieaugot mūsu ienākumiem, kā likums, aug arī mūsu vajadzības, taču vajadzību skaitu, kuras varam apmierināt, bieži ierobežo mūsu ienākumu līmenis.
Šīs atziņas visātrāk nāk ar praksi. Šajā tēmā labi darbojas ne tikai spēles, bet arī ģimenes vajadzību kartes, ģimenes padomi un savas kabatas naudas pārvaldīšana.
Piemēram, no 6–7 gadu vecuma un dažkārt arī agrākā vecumā ar bērnu var mēģināt spēlēties kā mājas detektīvs, kura uzdevums ir noskaidrot, kādas vajadzības ir katram ģimenes loceklim. Lai to izdarītu, jums būs jāiztaujā visi un jāuzzīmē sava veida karte: kurš ko vēlas ģimenē, vai ir vajadzības, kas sakrīt, vai ir daudz individuālo vajadzību.
Ģimenes padomi ir ļoti svarīgi bērna finanšu izglītībā. Es saprotu, ka lielākajā daļā ģimeņu tētis un mamma visus finanšu lēmumus apspriež atsevišķi, “aiz slēgtām durvīm”. Kopīga aktuālo, nākotnes jautājumu pārrunāšana un sarežģītu situāciju risināšana pie viena galda pieņemts tikai nelielā skaitā ģimeņu. Tomēr es ļoti iesaku šo praksi.
Protams, katra ģimene pati nosaka to jautājumu loku, kas tiek pārrunāti ar bērniem.