Nē, beidz melot un ciest. Mums ir jāsavelkas kopā. Ar šo domu es atvēru acis, bet godīgi sakot, labāk to nedarīt.
Visapkārt bija tumšs, un es gulēju kaut kādā bedrē!
Mana sirds sāka sisties kaklā, es izdvesu šausmu čīkstēšanu, man nepietika, ko darīt vairāk. Viņa pacēla rokas pie sejas, piespieda trīcošos pirkstus pie vaigiem, tad lēnām pieskārās šīs ieplakas arkai, kas izrādījās sniegs.
Esmu zem sniega! Viņa viegli atviegloti nopūta. Tagad es gribētu noskaidrot, cik dziļi. Un drudžainā tempā sāku rakt bedri krūšu līmenī, lai sniegs nekristu uz sejas.
Manā galvā kā putns slazdā dauzījās doma, ka jābūt seklam, citādi būšu galā. Cik ilgi es te gulēju? Šķiet, ka ir skābeklis!
Raku un raku, cerot, ka grasīšos ieraudzīt debesis, bet nekas tāds nenotika. Es jau stāvēju pilnā augumā, un sniegs joprojām bija virs manis.
Es vairs nevaru aizsniegties augstāk – šīs ir beigas.
Bet tad beidzot iešāvās prātā doma, ka neesmu viena, kas nozīmē, ka kāds jau varēja tikt ārā, tāpēc nācās saukt palīgā, lai kāds palīdz tikt virsū.
"Palīdziet," es nočukstēju.
Klusums.
– Palīdziet! – Es iztīrīju rīkli, mans kakls likās sauss un sāpēja no kliedzieniem. Labi, tad padomāšu par ārstēšanu. – Vai augšā ir kāds? Čau!
Izmisums jau bija manāms balsī.
– Cilvēki! Vai kāds mani dzird?!
Vai es esmu vienīgais, kurš nenomira? Es nezinu, kas mani biedēja vairāk, ka es biju vienīgais, kurš izdzīvoja, vai ka viņi mani neatradīs?
"Vismaz kāds," es iesaucos, apsēžoties aukstajā sniegā. "Es piekrītu jebkuram dzīvam cilvēkam, ja vien es šeit neesmu viens."
Dažus mirkļus iestājās klusums, un tad es augšā dzirdēju kaut kādas skaņas, it kā caur vati, taču pastāv iespēja, ka tās nebija halucinācijas.
– Hei, augšā ir kāds?! Cilvēki! Es esmu šeit zem sniega! – atkal pieleca kājās.
Es būtu lēkusi, ja man nebūtu bail no sniega sabrukšanas virs manis vai arī no tā, ka tas nokrīt dziļāk nekā es jau esmu.
– Kur tu esi? – dzirdēju skaidri vīrieša balsi. – Kur?
"Šeit, es esmu šeit zem sniega," es atkārtoju atkal un atkal un nevarēju apstāties.
Atskanēja šalkoņa, likās, ka mans nezināmais glābējs ir sācis rakt sniegu. Es nezinu, cik ilgi šī šalkoņa ilga, bet man tā šķita kā mūžība. Beidzot man uz sejas uzsniga sniegs un parādījās bedre. Man pietrūka tikai pusmetra līdz brīvībai.
Vīrieša seja pazibēja un pazuda.