Šis sapnis man sāka patikt arvien vairāk. Tāds vīrietis mani uzmanīgi veda aiz rokas pa paklāju noklāto ceļu un palīdzēja iekāpt karietē. Tikmēr es bez vilcināšanās paskatījos uz savu pavadoni. Gara auguma, ar platiem pleciem un tādu seju, pie kuras strādājušas paaudzes. Nu, tik izskatīgus vīriešus esmu redzējis tikai filmās, un pat tad ne katrā filmā.
– Mmmm, princi? Kā lai es tevi saucu?
Šķita, ka vectēvs pieminēja vārdu, bet tas man izkrita no prāta.
– Sauc mani par Alešu, mīļā Amālija.
Viņa balss notis būtu padarījis manus ceļgalus vājus, jo mēs sēdējām karietē. Tāpēc, kāpēc tādas lietas patiesībā nenotiek? Es pieskāros viņa rokai un atkārtoju:
– Ales…
Man patika nosaukuma skanējums. Pazīstams, bet atšķirībā no modernā Aleksa, ļoti mīksts, un bija tik patīkami vilkt to “sh” beigās. Tas iznāca maigs un kaut kā pat intīms.
– Tieši tā, mīļā Amālija. Tāpēc piezvaniet man uz ceremoniju.
"Es nē…" Kariete apstājās, un viņš izkāpa pirmais un pastiepa man roku. Man nebija laika viņam pateikt savu vārdu, bet tikmēr es ļoti vēlējos, lai Princis to izrunā savā zemajā, aizsmaktajā balsī. Kādu ideālu vīrieti mana zemapziņa uzbūra! Es jau gribu ar viņu apprecēties.
Un atkal zaļais paklājs, bet ne garš. Atradāmies nelielā laukumā, kas noklāts ar flīzēm un ko ieskauj ēkas. Bet tas viss pazuda aiz trokšņa un cilvēku pūļiem. Tas bija kā gadatirgus, visi bija glīti ģērbušies, kāds spēlēja ar siksnām sarežģīti piestiprinātas pīpes, kāds pluca lautas stīgas. Uzsniga viegls sniegs, kas kā baltas zvaigznes nosēdās uz cilvēku drēbēm.
Cilvēki šķīrās, lai dotu mums ceļu, daudzi zemu paklanījās un čukstēja: "Princis… Kalnu kungs… Mūsu Alešs… Glābiet mūs, Alešu un Amāliju…"
Mēs gājām uz priekšu, un tur, uz pjedestāla laukuma centrā, stāvēja akmens arka, kas trīs reizes pārsniedza cilvēka augumu. Puse no tā bija izgrebta no viena balta marmora gabala, bet otra… Ko? Nopietni? Malahīts? Man ir fantāzija… Iespējams, mana zemapziņa atcerējās mana tēta stāstus par ģeoloģiju. Abās kolonnās bija dziļi kokgriezumi, radot dīvainu rakstu un apjomu. Uz baltā marmora varēja redzēt no malahīta veidotas lapas, uz zaļā malahīta vietām bija redzamas baltas marmora zvaigznes. Tās man kaut kā atgādināja sniegpārslas uz Prinča zaļā uzvalka.
Pie arkas piegāja sieviete tumši zaļā halātā. Aiz viņas kā ķirzakas aste plūda garš vilciens. Auduma malas nekavējoties paņēma divas jaunas meitenes, un, tiklīdz sieviete nostājās arkas priekšā, viņi nekavējoties izkārtoja vilcienu ideālā puslokā un sastinga aiz viņas. Princis cieši turēja manu roku, un tā bija tikpat uzticama kā stāvēšana aiz akmens sienas. Tikai viņa roka bija silta, uzvalka audums bija samtains uz tausti, un no drēbēm un matiem bija jūtama ciedra, sandalkoka un sūnu smarža.