Sieviete pacēla roku, un apkārt esošais pūlis acumirklī apklusa. Iestājās tāds klusums, ka likās, ka vēl mazliet un dzirdēšu sniegpārslas krītam uz akmens arkas. Klusums sastinga, apņēma telpu kā klintis un uzreiz pazuda zem mūzikas maigā viļņa. Aizmugurējie arfisti plūca stīgas, radot kaut ko nesalīdzināmi skaistu, simtreiz skaistāku par Mendelsonu un noteikti labāku par jebkuru mūsdienu tautas mūziķi.
– Kungs un kalnu aizsargs, princi Aleš Oldrih, šodien jūs mācāties ar veiksmi un labklājību kopā ar jaunavu Amāliju.
Ar katru vārdu, ko sieviete teica, arka atdzīvojās, zvaigznes malahītā un lapas marmorā sāka mirdzēt it kā dzīvas.
"Un lai jūsu savienība saglabā mieru kalnos un lai akmeņi uztur jūsu savienību nesalaužamu." Piesauciet viens otru ar maigumu un mīlestību, un Jaunais gads uzziedēs ar Ziemas kāzām.
Princis pagriezās pret mani un satvēra manu roku savējā. Pieskārās manai plaukstas locītavai, liekot man justies sajūsmai. Mūsu skatieni saskārās, viņa acis vairāk atgādināja nevis malahītu, bet gan mainīgu, dziļu zili zaļu egļu mežu. Mežs, kurā ir tik viegli apmaldīties. Varbūt arī viņa priežu smaržas mani tik ļoti ietekmēja. Gribēju dzirdēt savu vārdu, bet…
"Amālija…" viņš maigi teica, un es gandrīz atteicos, ka mans vārds ir nepareizs! Taču šī prinča asistente teica, ka tā esot tradīcija, un es nolēmu nesabojāt brīnišķīgo sapni un mēģināju prinča vārdā ielikt tikpat maiguma.
– Ales…
Sarkanas dzirksteles plūda no mūsu rokām uz leju, gar flīzēm līdz arkai, pacēlās gar akmens velvi un pāri malahītam un marmoram uzziedēja akmens zieds. No tā zemē nokrita divas mazas, mazas rozā ziedlapiņas. Meitenes, kas veda vilcienu, pieskrēja, paņēma tās un nodeva princim un man. Tie bija divi pilieni rozā turmalīna. Tiklīdz mēs tos paņēmām rokās, tie vispirms pazuda, bet pēc tam parādījās ar maigu gaismu uz mūsu kreisās plaukstas, it kā tie vienmēr būtu bijuši tur – tieši uz ādas, bez rokassprādzēm vai kā cita.
Tas bija maģiski.
Pēc tam gājām pa ielām, piegājām pie veikaliem, un meitenes tiem sekoja ar groziņiem, kur amatnieki varēja likt dāvanas. Bija viss, sākot no ceptiem āboliem un beidzot ar reljefu ādas jostu pāriem. Vakarā mums apkārt iedegās gaismas, un mēs atgriezāmies pie kvēlojošā akmens zieda… Es pagriezos un vēlreiz paskatījos, pirms iekāpu karietē.