Читать Apstākļu spiediena ietekmē - Edgars Auziņš

Ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Visiem šķiet, ka es dzīvoju un dzīvoju parastu dzīvi. Dažreiz arī es tā jūtos. Es dzīvoju parastu dzīvi. Cik tas ir iespējams pēc gandrīz sešiem ellē nodzīvotiem gadiem.

– Vai tu taisies smēķēt? – Galda kaimiņiene iegrūda man plecā.

«Ejam,» es skābi pasmaidīju.

Es sāku smēķēt tikai pirms trim gadiem – vispirms vienu cigareti mēnesī, tad nedēļu, tad katru dienu. Mani klasesbiedri ātri saprata, ka es sēžu, un pēc katras nodarbības sāka mani aicināt ārā. Un jāpiebilst, ka smēķēt mēģinu tikai augstskolā. Nākamais pāris beidzās un pēc sekundes mani jau vilka pa gaiteni uz ielu. Vai tiešām cilvēkiem patīk ievilkt citus savā purvā?

– Man ir tik skumji, varbūt mums nevajadzētu iet uz nākamo? – uz lieveņa jau bija sapulcējies krietns ļaužu pulks, kas atļāvās savam ieradumam.

– Kurš nākamais? – ikdienas dialogs jebkura pāra priekšā. Neviens nekad nezina, kurš pāris ir nākamais, bet katrs kaut kā nonāk īstajā vietā īstajā laikā.

– Tu dosies? – Viņi pakratīja mani aiz pleca.

– Nezinu. «Man vēl ir ko darīt, bet viņi var pagaidīt,» es strupi atbildēju.

«Labāk aiziet redzēt šo pāri, skolotājs atzīmē, ka ir pirmdiena,» nāca no kaut kurienes sānos.

Pie ēkas lieveņa, kur bija ierīkota spontāna smēķēšanas zona, skolēni veidoja savas grupas atbilstoši grupām vai specialitātēm. Dažkārt uzņēmumi sajaucās, taču šis drīzāk bija izņēmums.

Mūsu grupā gandrīz visi beidza pīpēt, ātrākie gaidīja pārējos. Pie ēkas piebrauca liela tonēta mašīna un uzreiz piesaistīja visu skatienus.

– Forša mašīna! – kāds nosvilpa.

Es gribēju pakrist pazemē. Pazust. Skrien prom. Es gribēju, lai tas viss būtu sapnis, jo es precīzi zināju, kuru šīs automašīnas vadītājs bija ieradies redzēt. Pa vadītāja durvīm iznāca jauns puisis. Klātesošo pārsteigtajos skatienos viņš tuvojās man.

«Šodien jūs gaida padomē,» viņš man uzreiz teica. – Viņi gaida nedēļu.

– Viņi pagaidīs vēl mazliet. Vai tas ir tikai tas, pēc kā jūs atnācāt? – jautāju, kaunā degdama, bet to neizrādot.

«Lūdzu, parakstieties,» viņš turēja rokās planšeti ar kaut kādu lapu. Es ātri pārlaidu tam acis un parakstīju to.

«Ir pienācis laiks jums,» es pasniedzu planšeti puisim un pateicu to tādā tonī, kas neprasa strīdus vai ķildas. Puisis tikai pasmaidīja un pagriezās pret savu mašīnu.