– Dēls, – es čukstēju, apspiežot uznākušo histēriju, – nebaidies, tagad nav no kā baidīties, viss ir kārtībā. Vienkārši es arī biju nobijies.
Viņš pretī apskāva mani vēl ciešāk.
Ienāca tā pati sieviete baltā halātā, kurai sekoja policists.
– Viņa sāka runāt," paskaidroja kaimiņiene.
Policists uzvilka tabureti, uzlika uz galda mapi, izņēma papīru un pildspalvu.
Ļena tomēr paņēma Oļežku no manis, čukstēdama viņam, ka mammu ārstēs ārsta tante.
Es nevairījos no policista. Ļāvos atkal sevi apskatīt un ar kaut ko apsmērēt, vienaldzīgi klausījos ārsta steidzīgajā stenogrammā, diktējot protokolam visus savus nobrāzumus, apdegumus un sasitumus. Instinkts man teica, ka jāļaujas plūsmai.
Tēja bija atdzisusi. Man joprojām trīcēja rokas, bet histērija bija mazinājusies, un, kad policists man jautāja, kas noticis, es godīgi centos atcerēties.
– Es gāju gulēt…" Man tas neizdevās. Kā es varēju paskaidrot, ka es nebiju es? Un vai man vispār par to ir jārunā? – Es taču neatceros!
– Ko tu atceries?
Es neapdomīgi pietuvoju roku pie sejas, pie vietas, kur atcerējos asās sāpes, pēc kurām sekoja tumsa. Pieskāriens iedarbināja pareizo atmiņu ķēdi.
– Man sāpēja. Krita. Bērns raudāja, lūdzot, lai nemirst. Tad atskanēja plaukstoša skaņa… Bīstamības sajūta, ļoti spēcīga. Es satvēru bērnu, vienīgais, ko sapratu, bija tas, ka man vajadzēja glābt sevi. Tas ir viss.
– Bērniņ, ko tu atceries? – Policists man uzmanīgi jautāja.
– Tētis daudz kliedza un lamājās, – čukstēja Oļežka. – Viņš sitās mammai un kliedza "mirst".
Bērns nopriecājās. Es steidzīgi izstiepu rokas:
– Nāc pie mammas, mazais. Viss ir kārtībā. Es taču neesmu mirusi, vai ne? Tu mani lūdza nemirt, un es nemiru. Tu esi labs zēns, drosmīgs zēns. Izglābi savu mammu.
Es turēju viņu cieši pie sevis, šūpuļoju, čukstēju, ka nav no kā baidīties, ka drosmīgie ugunsdzēsēji ir nodzēsuši ugunsgrēku un tētis ir aizgājis tālu prom un nekad neatgriezīsies, lai mūs sāpinātu. Un ar katru vārdu es arvien skaidrāk jutu, ka es šo bērnu nepametīšu.
Kas es esmu, kur es esmu, to mēs atrisināsim vēlāk, bet bērns ir mans, un viss.
Ārsts skatījās uz mani tik uzmanīgi, ka es jutos neērti. Es noskrāpēju pieri.
– Vai jums ir galvassāpes? – Viņa ātri pajautāja.
Es pakratīju galvu: pēc visām viņas ziedēm, pilieniem un tabletēm sāpju gandrīz nebija, tikai mans stāvoklis bija pārāk gausa. Taču kaut kas bija jādara ar šo dīvaino "es-ne-esmu" lietu. Tas pats instinkts kliedza, ka patiesību labāk neteikt. Tāpēc es nolēmu.