– Galva vairs nesāpēja, bet es neko neatcerējos. Proti, līdz trieciena brīdim vispār neko. Es pat neatceros sava vīra vārdu. Un es neatceros tevi, – es vainīgi paskatījos uz kaimiņu, kas mani bija uzņēmis.
Ārsts maigi pieskārās maniem deguniem, un es sašutu – pieskāriens sastapās ar žilbinoši spilgtām sāpēm un bālganu mirkšķi acu priekšā.
– Kā tevi sauc? – Maigi uzdotais jautājums ieskanējās man ausīs, un es atbildēju nedomādama:
– Marina…
Un aizsmaku. Biju pārliecināta tikai par savu vārdu.
Rūpīgām masējošām kustībām sāpes norima.
– Spēcīgs trieciens, – paskaidroja ārsts, – smadzeņu satricinājums un arī psiholoģiskais šoks. Atmiņas atgriezīsies. Varbūt ne visu, bet tā atgriezīsies. Neuztraucieties. Jo mazāk jūs uztrauksieties, jo ātrāk viss atgriezīsies normālā kārtībā. Jums nav jādodas uz slimnīcu, nav smagu apdegumu, nav iekšējo ievainojumu, nav kaulu, paveicies. Bet es iesaku vismaz trīs vai četras dienas atpūsties gultā. Ja jums rodas vājums, galvassāpes, reibonis, paguliet, ja kļūst sliktāk, izsauciet ārstu. Tikšanās… – viņa domāja ne ilgāk par pusminūti un ātri uzrakstīja zāļu sarakstu. – Vai jums ir kāds, ar ko aiziet uz aptieku?
– Protams, – nekavējoties apliecināja kaimiņiene. – Starp citu, Marina, es esmu Vera. Ja jūs kaut ko neatceraties, jautājiet man, es jums pastāstīšu.
Mēs visi parakstījām protokolu. Man atkal sāka trīcēt rokas, un nesaprotamā rakstība nevienu, izņemot mani pašu, nepārsteidza – šķiet, es parasti parakstos ne tā?
– Pagaidām palieciet ar mums, – Vera ieteica.
Bail bija doties uz tukšu, svešu māju, tāpēc es piekritu.
– Uz vienu nakti. Es negribu tevi apgrūtināt, es vienkārši gribu nākt apkārt.....
– Pat nedomā par to, paliec tik ilgi, cik tev vajag! Mēs esam kaimiņi. Tu arī vienmēr esi mums palīdzējis, vai neatceries, tāpēc tici man uz vārda.
Es atkal apmetos pledā: es tik ļoti trīcēju un aukstināju, ka nevarēju uzlikt zobu uz zoba. Man nebija ilgi jāsēž: kamēr dzēru vēl vienu tējas krūzi, Vera sagatavoja viesu istabu man un bērnam. Viņa aizveda mani uz gultu, noguldīja, un es uzreiz iekritu sapnī.
* * *
Es sapņoju par ugunsgrēku.
Es dzīvoju – tas ir, es dzīvoju – vecā divstāvu mājā ar četriem dzīvokļiem, kas celta pirms kara, čīkstoša un šķība. Dzīvoklis lejā aizdegās, mums tur ir disfunkcionāli īrnieki, no viņiem var sagaidīt jebko. Caur ventilāciju virmoja indīgi dūmi, kas sūcās pa kāpnēm un zem durvīm, griestu spraugās. Es nepamodos. Kad izcēlās liesmas un nejauši garāmgājēji ieslēgt trauksmi, ne lejā, ne manā dzīvoklī nebija neviena, ko glābt. Iespējams, tā bija viegla nāve, bet tomēr sāpēja. Es uzlēcu, pamostoties, satvēru rīkli un aizkašļāju. Oļežka ņurdēja – viņš bija iespiests vecā gultiņā bez sāniem. Es izstiepu roku un noglāstīju viņa mīkstos matus: