Es zinu par viņu visu. Rita ir vecāka par viltotajiem dokumentiem. Vai viņš tiešām gaidīja, ka es nesaņemšu šo informāciju....
Es skatos uz viņu un redzu nevis vīrieti, bet gan sūda gabalu. Es redzu, kā viņš paceļ roku, kurā Marats bija ielicis dokumentu. Viss notiekošais pāraug nežēlīgā spēlē, uz kuras spēles likmes ir viena nevainīga dzīvība.....
– Parakstiet šo dokumentu!– es tev pavēlu, skatoties uz viņu.
– Kas tas ir?– brīnījās Dimitrijs.
– Paraksties! Pretējā gadījumā jūs zaudēsiet visu, ieskaitot savu bezvērtīgo dzīvi!– viņš draudēja paātrināt procesu.
Dmitrijs paskatījās uz dokumentu un saprata, ko Sergejs bija iecerējis. Viņam uz pieres izlija sviedri. Ar trīcošu roku viņš pacēla pildspalvu un pielika to pie dokumenta.
– Ja es to izdarīšu, mani nogalinās!– sacīja Dimitrijs.
– Vai man vajadzētu rūpēties?– Es teicu aukstasinīgi.– Parakstiet!
Saņēmusi Dmitrija parakstu, es pieceļos no dīvāna un dodos ārā. Kopā ar Maratu iekāpjam gelika aizmugurējā sēdeklī.
– Tik daudz problēmu vienai meitenei!– Marats teica.– Vīrieši pārmeklēja un atrada to viņa seifā. Dokumentus un līgumu ar Iljasu!
Es turu rokā viņas fotogrāfiju un saprotu, ka man tā ir vajadzīga. Viņa nepieder šai mājai.
– Atrodi viņu man! Es gribu, lai Rita ir pie manis līdz pusnaktij! Jūs varat darīt, ko vēlaties, bet viņa nedrīkst ciest. Ja ir kāds šķērslis, noņemiet to!– Es aukstasinīgi teicu, rokā turot līgumu un Ritas pasi.
– Ko darīt ar Dmitriju?– jautāja Marats.
– Nekā tagad! Samaksājiet viņam, ļaujiet viņam izveseļoties, zēni ar viņu paveica labu darbu. Ja viņš spers soli, tad mēs izlemsim! Šobrīd man vajag tikai viņu!– Es atbildēju nopietni, pasniedzot Ritas fotogrāfiju Maratam.– Atdod to puišiem, lai viņi izrok zemi, bet viņi to atradīs man......
Rita
Es atdzīvojos automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Man sāpēja galva. Man ir aizsietas acis, es nevaru kustināt rokas. Es esmu pilnīgi sastindzis no bailēm. Es baidos. No manas galvas izskan vārdi, kurus es vismazāk gribēju dzirdēt:
"Klusē, muļķīt! Mēs dodamies uz tavām jaunajām mājām! Tavs saimnieks tevi jau gaida…"
"Ir bezjēdzīgi kliegt! Jūs joprojām neesat to sapratuši? Tu esi pārdots.... Vai tētis tev to nav teicis?"
Visi šie vārdi iespiedās manā prātā. Es vēlos, lai tā būtu kļūda, murgs. Man vajag pamosties. Automašīna uzrāpjas uz izciļņiem. Ap plaukstām savilktā virve sāp. Es esmu nomodā. Nekas no tā nav sapnis.... Pa manu ķermeni pārņem drebuļi. Apziņa, ka esmu pārdota nezināmam vīrietim un esmu aizvesta pie viņa, ir daudz biedējošāka par šo nolaupīšanu. Es nezinu, kas mani gaida un ko viņš ar mani darīs.... Tas liek man justies neērti.....