Protams, tā es savas kāzas neiedomājos. Kāzu priekšvakarā mūs vajāja pa iestādēm un iztaujāja kā noziedzniekus par tādām triviālām lietām, ko īsti vīri un sievas viens par otru nezina.
Mana nākamā vīra invaliditāte ļāva man pieteikties laulībām ārpus kārtas. Bet diena bija pienākusi, un uz mana pirksta, mirdzot ar spīdīgu virsmu, mirdzēja gredzens ar mazu briljantu. Tas bija Henrijs, kurš uzstāja, lai gredzeni būtu īsti, citādi imigrācijas dienests netiks pārliecināts par mūsu nodomu patiesumu. Es apsolīju viņam atmaksāt, tiklīdz būs Ērika lugas pirmizrāde un mums būs samaksāts honorārs.
Šo pāris nedēļu laikā mēs ar Henriju bijām viens par otru uzzinājuši tik daudz, ka bijām kļuvuši neviļus tuvi. Viņam patika mani stāsti par Krieviju, Maskavu, sniegu. Es gatavoju viņam mājās ceptus pelmeņus un ceptas kotletes. Henrijs dalījās ar mani savā deju pieredzē, deva man padomus, un, pateicoties viņiem, es lieliski tiku galā ar savu pārbaudes laiku. Tagad manā pusē bija visi trumpji – vīrs un oficiāli ienākumi.
Šodien mēs parakstījām līgumu uz vienu gadu, kas ļāva mums gadu neuztraukties par ienākumiem. Ēriks mājināja, ka šovakar notiks neliela tikšanās. Pēc mēģinājuma es ielēcu dušā, pārģērbos un jau grasījos doties mājās, kad Stella mani aizturēja izejot.
– Ei, kur tu ej? – Viņas seja izskatījās dīvaina. Viņas acis sāpīgi mirdzēja gaiteņa tumsā, un sejas izteiksme bija raiba un saspringta.
– Es eju mājās… Kas notiek? – Es centos atbildēt pēc iespējas mierīgāk un diskrētāk.
– Atkal nošķiroties no visiem pārējiem, tu, jaunpienācēja? Protams, grāfiene Maskava, jūs esat augstāk par to.
– Par ko tu runā, Stella? – Mans dabiskais temperaments strauji izpaudās, lai arī cik ļoti es centos būt laipna.
– Braucam! Tu nedrīksti atslēgties no komandas. Kas jūs domājat, ka esat? – viņa saspieda savus plānos, aukstos pirkstus man uz plaukstas. Es mēģināju atrauties, bet viņa jau vilka mani atpakaļ uz teātra ēku.
– Stella, mans vīrs mani gaida. Man jāiet.
– Protams! Tagad viņai ir gan vīrs, gan mīļākais," viņa nikni sūkstījās, sakost zobus.
– Par ko jūs runājat?
Viņa satver mani aiz pleciem un piespiež pie sienas ar tādu spēku, ka kristāli svečturos iezvanās.
– Jūs domājat, ka es esmu stulbs? Tu izliekies par tik nevainīgu, bet tu esi ņurdošs Ēriks.