– Atkāpies no manis! – Es atgrūžu blondo furiju no sevis. – Vai tu esi iznācis no prāta ar Ēriku? Atkāpies no manis.
– Vai kā? – Stellas seja izkropļojās nepatīkamā smaidā.
– Vai arī es tevi sitīšu," cilvēks, kurš uzaudzis Maskavas ielās, nav viegli pārbiedēts.
– Stulba krievu matrjoškas lelle, vienkārši ej uz…" Stellas acīs iedegās naids, un es nespēju saprast, kāpēc. Viņa pusbalsī apstājās, pamanījusi ‑kādu koridora galā.
– Ko tu te bildināt… Pārsteigts, es deru… – tas bija Ēriks, viņu nepārprotami uzjautrināja šī dīvainā aina. – Tu esi precējies, vai ne, Pegova? Tevi piesaista meitenes? – Ērika balss skanēja kā skaļrunis, atstaroties no gaiteņa sienām un augstajiem griestiem.
Stella atkāpās no manis kā trūcīga.
– Irina jautāja, vai ir kāda elpa....
– Ak, tie nachos puslaika pārtraukumā… Rīt tu mēģināsi 30 minūtes ilgāk nekā pārējie. Es negribu, lai uz taviem augšstilbiem būtu tauki.
– Ēriks, nāc, kādi tauki? Sajūti to, tas viss ir muskulatūra. Irina bija tā, kas pēc laulībām bija kļuvusi mīksta, – kuce neizskatījās, ka grasītos padoties.
Es biju apmulsis par šo nekaunīgo izlēcienu un tikai gausi murmināju.
– Es aiziešu, uz tikšanos rīt…
Bet Ēriks satvēra manu plaukstu, pāris reizes pagrieza mani ap savu asi un smējās.
– Kur tu ej, lācīt, jautrība tikai sākas....
– Kas? Lācis?!
– Jūs nezinājāt, ka jūs tā sauc? Tu esi biedējošais krievu lācis......
Es atbrīvoju roku no Ērika karstā satvēriena.
– Man jāiet…" es viņu pārtraucu ar pieaugošu aizkaitinājumu.
‑– Haha, lācim ir laiks doties uz alu, sūkt lāča… ķepu… – Stella smejas par idiotisko joku.
– Varbūt jums jau vajadzētu beigt šņaukt, jūsu smadzenes ir pilnīgi atrofējušās… – Es to nevaru paciest un sarkastiski metu.
– Ko?" Ērika uzacis draudīgi savilka uzacis. Viņa acis griezās kā tērauds, un Stella metās uz mani, gatava saplosīt mani par to, ka es to teicu. Bet viņš satver viņu gaisā un aiznes uz tualetēm.
Es sāku trīcēt. Cik ļoti es vienmēr esmu izvairījusies no konfliktiem, no tenkām, no intrigām, un tagad tas.
"Kāpēc viņai pat ienāca prātā, ka Ēriks guļ ar mani? Varbūt tāpēc, ka mēs bieži esam pēdējie, kas paliek sporta zālē, un pēdējie, kas to pamet?"
Taču Ēriks, pretēji savai reputācijai, nekad nav izrādījis man vairāk uzmanības nekā horeogrāfs dejotājam.