– Viņš piezvanīja. Es labāk šovakar palikšu pie tevis. Es negribu viņu redzēt, – Liza pakratīja galvu. – Viņš varēja viņu atgrūst, turēt aiz rokas, bet viņš viņam nesita pa seju, – dusmīgi sacīja Liza. – Labi, ar to pietiek. Labāk lai es tagad nepieņemu sasteigtu lēmumu, – viņa teica.
Es ātri uzlikšu tējkannu uz plīts, izspiedu šokolādes tāfelīti, un mēs apēdām pusi no tās, pirms tēja bija gatava. Tā man gadās katru reizi. Neatkarīgi no tā, cik labi mēs sēdējāmies, es zināju, ka Maiks pēc viņas nāks. Bet es rēķinos, ka mums bija laiks līdz vakaram, un tas atdzisīs.
– Starp citu, Eileen, man ir dažas ziņas. Tas ir žēl, bet tev vajadzētu zināt. Varbūt tā ir taisnība, varbūt nav, – es baidos no jaunumiem, tāpēc, lejot tēju krūzītē, tējkanna aizskanēja pret krūzes malu, un es nevarēju sagaidīt, kad Liza turpinās. – Runa ir par Stīvu.
– Ko?» Es uzlikšu tējkannu uz plīts un strauji pagriezos pret meiteni, kuras sejas izteiksme bija tāda, it kā viņa būtu bēru ceremonijā. – Ko tu uzzināji? Pastāsti man, – es atmetu dvieli malā un ātri apsēdos blakus Lizai.
– Nezinu, vai tieši to Maiks domāja, – Liza izstiepās, skatoties man tieši acīs. – Bet viens avots man stāsta, ka viņš ir… slepkava, – Lizbetas vārdi nāca no zila gaisa. Labi, ka es sēdēju krēslā, citādi būtu apstulbusi.
– Ko?! – Es noliecos uz priekšu pret Līzi, apstulbusi par šo ziņu. – Uzbrucējs?!
– Precīzāk, profesionāls slepkava, – es zinu, kas tie ir. Ne par to es runāju. – Atkārtoju, es nevaru galvot par šo informāciju. Bet viņš acīmredzot nav viegls.
– Tā ir muļķība, – es nopriecājos, raustīdamies no krēsla. Jā, es biju nervozs, lai gan neticēju. – Ja viņš būtu slepkava, neviens par to nezinātu. Vai arī šie cilvēki ātri pazustu. Tas ir nelikumīgi, – es noapaļoju acis, izplešot rokas sānos. – Tas nevar būt taisnība. Jā, viņš ir noslēpumains un dīvains, bet viņš noteikti nav slepkava, – es grozīju galvu no vienas puses uz otru, cenšoties pārliecināt sevi par patiesību.
– Ja viņu neuztrauc tādas sīkumainas lietas par to, ka kāds viņu tur aizdomās vai pat zina par viņu, tad viņš ir pilntiesīgs slepkava un viņam vienkārši nerūp bariņš idiotu, kas par viņu runā. Iestādes piever acis. Viņš, iespējams, kādam strādā, un viņam ir jumts. Štāba slepkavas nav no tiem, kas vienkārši uzkāpj uz jumta un šauj pēc pavēles.» Un no kurienes viņa to zina. – Viņi ir asinskrējēji. Viņi darbojas paši. Viņiem vienkārši pasaka vārdu, varbūt iedod fotogrāfiju, un viņi dodas darīt savu darbu. Viņi ir gudri un disciplinēti. Viņi pamana visu līdz sīkākajai detaļai, netiek pieķerti, neatstāj pēdas un tāpēc ir neuzkrītoši.