Uz to Īans neko neteica, tikai nolaida galvu un noplātīja rokas.
«Mums arī nepatīk fašisti, tāpat kā jums,» Mazharins pasmīnēja. – Un viss pārējais ir mazsvarīgs.
Šķiet, ka šie vārdi atstāja iespaidu uz Janu Kičaku. Viņš pacēla galvu un arī paskatījās uz Mašarinu.
«Es darīšu to, ko virsnieks man lūgs,» viņš stingri sacīja. – Tiesa, par to mani varētu izmest no darba. Jo es aizbraucu neprasot…
«Nu, ja kaut kas notiks, mēs kaut kā atrisināsim šo lietu,» solīja Martiņoks. – Kas mēs esam? Sarkanā armija, kas sargā darba elementu. Un jūs esat tas pats darba elements. Un šis tavs kungs Mirončaks ir izmantotājs un āda spēlē! Vai mēs nevaram tevi pasargāt no tāda asinssūcēja? Vienkārši dodiet man mājienu, ja kaut kas notiek. Šķiet, ka es personīgi īstenošu sociālo taisnīgumu.
«Labi,» polis pasmaidīja ne pārāk pārliecināti. – ES tev pateikšu…
– Nu pastāsti man! – rezumēja Semjons Martiņoks. – Un nešaubies par to. Jo jūsu poļu pasaules rijēju un egoistu laiks ir beidzies! Tagad ir tavs laiks!
– Es nesaprotu… – Jans noplātīja rokas.
«Tas ir aiz ieraduma,» Martiņoks uzsita puisim pa plecu. – Ar laiku tu visu sapratīsi. Šī ir tā pati zinātne, ko visi ļoti ātri saprot. Gan ekspluatatori, gan darbaspēka elements. Tikmēr palīdziet mums, kā vien varat. Tā kā jūs iederaties biksēs, jums tās ir jāpiepogā. Citādi būs bardaks.
«Es to saprotu,» šoreiz Īana smaids bija pārliecinātāks.
– Nu labi! – teica Martynoks. – Komandieri, visu pārējo viņam izskaidro pats.
«Mums ir jāzina, kur šī sieviete dzīvo,» sacīja Maharins, vēršoties pret Janu. «Vai arī kur viņa dodas katru reizi, kad iziet no restorāna.» Tad: viena viņa dodas uz savu vietu vai kopā ar savu kungu. Tu saproti?
«Jā,» pamāja Jans Kitsaks. – To es domāju. Bet es neko citu nesaprotu. Ko darīt, ja viņi pamet restorānu un dodas dažādos virzienos? Kas man būs jādara? Kam man vajadzētu sekot?
«Tā ir taisnība,» padomājis sacīja Mašarins. – Visticamāk, tā arī būs. Tas ir, tie izkliedēsies dažādos virzienos. Un būtu labi uzraudzīt abus. Ak, Semjons?
– Tātad esam tikai mēs! – Martynoks bezrūpīgā balsī teica. – Tā ir ierasta lieta.
«Nu, ja tas ir pazīstams, tad jums tas jādara,» sacīja Mašarins. «Jums vienkārši jāizdomā, kā to izdarīt labāk!»
– Labāk, – Martiņoks pasmīnēja, – tad es būšu kopā ar dāmu. Šeit neviens mani ne par ko neturēs aizdomās. Un kas? Iestādē ieradās virsnieks un jauna dāma! Parasta lieta. Kāpēc padomju virsnieks nevarētu uzaicināt dāmu uz restorānu? Cita lieta, kur es varu dabūt šādu dāmu pēc iespējas īsākā laikā? Ar pirmo, ar kuru saskaraties, jūs neko tādu nedarīsit… Labi, padomāsim par to. Tātad šis polis ir mans. Es tevi aizvedīšu līdz pat šūpulim. Starp citu, – Martiņoks paskatījās uz Īanu. – Kāpēc, jūsuprāt, šis kungs ir polis?