– Ak nē! – Kirils Černihs nepiekrita. «Ja ciematā viņu būtu vairāk, viņi par to zinātu!» Vai ciematā var kaut ko paslēpt? Par visiem tur viss ir zināms. Un nav svarīgi, vai ciems ir poļu, krievu vai kas cits. Es zinu, par ko runāju – pats esmu ciema iedzīvotājs.
«Saprātīgi,» Mašarins pasmīnēja. «Nu, mēs neprasīsim pastiprinājumu.» Mēs paši ar to varam tikt galā. Ne pirmo reizi.
Nākamajā naktī pieci smerševieši kopā ar trim gājējiem devās uz ciematu.
– Tur tas ir, viņu šķūnis! – gājēji bailīgi norādīja uz tupu ēku, kas satumst aiz ciema nomalēm.
«Es redzu,» sacīja Mašarins. – Nu paldies. Tagad ej prom no šejienes! Nāc dzīvot!
Ciema iedzīvotājiem tas nebija jāatkārto, viņi visu lieliski saprata pirmajā reizē, kaut arī Mašarins runāja krieviski. Staigātāji unisonā noelsās un pazuda tumsā.
Smerševieši klusi un nemanīti pielīda pie šķūņa. Kūtī nebija skaņas, nebija redzamas gaismas un pat nebija dūmu smakas. Tas ir, nebija manāmas cilvēka klātbūtnes.
– Vai ciema iedzīvotāji mūs maldināja, vai kā? – Čauss neizpratnē nočukstēja.
– Vai varbūt viņi vienkārši aizgāja? – Černihs teica tādā pašā čukstā. – Es runāju par vlasoviešiem… Teiksim, uz ciemu. Vai uz labu…
– Klausieties, komandieri! – Semjons Martiņoks iešņukstēja Mašarina ausī. – Ļaujiet man pieiet tuvāk un izlūkot.
«Nāc,» sacīja Mašarins.
«Jā,» sacīja Martinoks.
Un viņš tūdaļ nemanāmi un klusi pazuda tumsā. Drīz viņš atgriezās un tikpat klusi un nemanāmi, it kā būtu izaudzis no zemes.
– Viņi nekur negāja! – Martinoks čukstēja. – Ir infekcijas. Vismaz viens. Viņš elpo… Nu, ja tas tā ir, tad pārējie ir kaut kur tuvumā. Es domāju, ka jā, kormorāni saņem savu dienišķo maizi…
Martiņoks bija no Odesas, un viņam patika sarunā ieviest kādu konkrētu Odesas vārdu vai pat veselu frāzi.
– Mēs gaidam! – pavēlēja Mašarins.
Ilgi negaidījām – kādu pusstundu. Drīz vien tumsā bija dzirdami vairāku cilvēku soļi, kam sekoja elpošana un dažas citas skaņas.
– Jā! – Mazharins aizsmacis sacīja, kad skaņas un elpošana kļuva pavisam tuvu. Vārds «jā» šajā gadījumā nozīmēja komandu «uguns».
Fotografēšana piķa tumsā nav viegls uzdevums, pat ja šajā jautājumā esat pieredzējis cilvēks. Kur ir ienaidnieks, kur ir mūsu draugs? Pēc pirmajiem sprādzieniem divi vai trīs ķermeņi – tas bija skaidrs pēc raksturīgajām skaņām – nokrita zemē. Kāds – tas atkal bija skaidrs no skaņām – ar galvu ieskrēja šķūnī un aizcirta aiz sevis smagās durvis, kuras čīkstēja ar neietaukotām eņģēm, un šī čīkstēšana bija skaļāka par visiem šāvieniem. Tūlīt no šķūņa atskanēja šāvieni – tie šaudījās no ložmetēja un šautenes. Ja tā, tad šāvēji bija vismaz divi. Lai gan nebija skaidrs, no kurienes viņi šauj – caur sienām vai no kādām plaisām vai logiem.