– Kas? – Viņš bailīgi paskatījās uz mani.
– Kas? Spining kriminālās vai gandrīz noziedzīgās aprindās, kāda ir atšķirība? Es jau teicu, ka uzskatu, ka policija nav tālu no likuma pārkāpšanas. Turklāt tieši policisti pēc dienesta būtības visbiežāk sastopas ar noziedzības izpausmēm.
«Jā, es tikai domāju, ka jūs ar to nemaz nesatiekaties.» Tas ir tāpat kā jūs sēdējat mājās un risināt mīklas, un tad jūs sūtat savus cilvēkus uz vietu, saņemat no viņiem datus, apstrādājat tos un izvadāt rezultātu. Tieši tā mēs atrisinājām jūsu misiju ar nozagtajām mantām.
«Dažreiz ir uzdevumi, kad vari sēdēt mājās un padomāt,» es tagad satvēru galvu rokās. «Bet vai jums ir kāda nojausma, cik daudz laika nepieciešams, lai apkopotu un strukturētu zināšanas par pilsētu?» Turklāt, vai jūs domājat, ka jebkuru cilvēku var nosūtīt uzraudzībā? Par novērošanu, kas būtībā ir nelikumīga. Ar cilvēku jāveido uzticēšanās un jāpanāk savstarpēja sapratne. Jūs nevarat pieņemt darbā pirmo cilvēku, ar kuru saskaraties, piemēram, šim darbam. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ilgs laiks man prasīja, lai savāktu savu komandu. Taču visbiežāk strādāju pati: pati sazinos ar aizdomās turamajiem, pati sekoju līdzi, pati aizturu.
– Tev taisnība, jā. Tam jābūt ļoti grūti. Bet jūs varat tikt galā.
– Man ir liela pieredze.
Manu acu priekšā pazibēja seši manas dzīves gadi: no pašas pirmās tikšanās dienas līdz brīdim, kad mana dzīve tika sadragāta drupās.
Tas negadījās, kad policija mūs aizturēja nenozīmīgā misijā vai pat tad, kad pārējā mana komanda tika nogādāta iecirknī. Nē, viņa salūza nedaudz vēlāk, bet šajā dienā.
– Vai tu mani dzirdi? – manā acu priekšā šurpu turpu lidoja roka.
– Kas? Es iegrimu domās, piedod.
«Es saku, mēs esam šeit sēdējuši ilgu laiku, un, iespējams, mums ir laiks doties mājās,» Saša teica neizpratnē.
«Jā, tā ir laba ideja,» es sāku kāpt ārā no mašīnas.
– Vai tu rīt nāksi uz nodarbību?
«Es izlemšu rīt.»
Meli. Jau sen esmu nolēmusi, ka rīt uz nodarbībām neiešu, jo dienas vidū man ir tikšanās ar draugiem bārā un pēc tik smagas dienas vajag gulēt.
Šķiet, ka arī šodien privātā sarunā nepateicu ne vārda patiesības. Pirmkārt, man nebija nekāda veida domstarpības, piesakoties ierēdņa darbam, un es neizturēju nekādas pārbaudes. Es biju spiests iet pie viņiem strādāt, viņi mani piespieda. Ļoti ilgu laiku es negribēju to darīt. Es centos to pateikt, bet man nebija dota izvēle. Pareizāk sakot, viņi to atstāja, bet tas attiecās tikai uz to, kurā Iekšlietu ministrijas struktūrvienībā es gribēju iekļūt.