Tas viss ātri pazibēja galvā, bet nekā piemērota te nebija, izņemot…
– Uz mežu! Ātrāk! – es kliedzu un, savukārt, vilku Ganu uz kokiem apmēram piecdesmit metrus no ceļa.
Mežs bija diezgan vecs, koki bija spēcīgi un augsti, daži ar vairāku apkārtmēru gariem stumbriem. Viņi biezā joslā nolaidās gandrīz līdz pašam krastam. Vēl bija cerība, ka šī josla, kas mūs šķir no upes, kas otrpus līcī ieplūst, darbosies kā mols. Varbūt tajā pašā laikā viņi vismaz nedaudz aizturēs ūdeni un to, ko tas nes sev līdzi?
Ne mazākas briesmas radīja visādi gruži un gruveši. Viņš tev iesitīs pa galvu ar kaut ko smagu, un viss – tavas izdzīvošanas iespējas būs nulle.
– Kokos! Ātri! – Gan iesaucās pārgurušajiem zēniem, metot tos augstāk.
Viņi paklausīgi uzkāpa. Silans ir diezgan veikls, taču Makedonam vairs neatliek spēka, un Gans, uzreiz viņu panākot, burtiski vilka augšā pa bagāžnieku.
– Nyera Lina, tu zini kā…
– Nav svarīgi! Dodiet man pacēlāju! – Es jau biju izlēmusi par koka izvēli un, satverot zaru, uz kuru mani bija uzmetušas Pirana spēcīgās rokas, sāku kāpt augšā, cik ātri vien varēju.
Izrādījās, ka tas nav tik grūti. Bija zarains koks – bija tāds prieks tajā kāpt. Kāpt augšā vienmēr ir daudz vieglāk nekā vēlāk nolaisties. Es atcerējos piemērotu gadījumu no savas biogrāfijas. Atrodoties patversmē, es uzkāpu augstāk par visiem citiem un tad nosēdēju apmēram stundu, nevarēdama tikt lejā. Nācās izsaukt glābējus. Protams, vēlāk es tiku sodīts, un mana māsa bija ļoti sarūgtināta un mēģināja mani aizlūgt, taču ar tādu pašu rezultātu.
Interesanti, kas notika ar manu nabaga Marinku?..
Paspējām uzkāpt aptuveni līdz stumbra vidum – vienā mirklī līdz ceturtajam stāvam, kad zemi satricināja zvērīga spēka trieciens – krastā trāpīja gigantisks vilnis. Kliedzot, es no visa spēka ieķēros zaros. Trauksme bija tik skaļa, ka bija viegli kļūt kurls. No šejienes tas nebija redzams, bet es nojautu, ka šī jūra drupina krastam vistuvāk augošo koku stumbrus.
Pirmais vilnis mūs nesasniedza, bet otrs, vēl lielāks un briesmīgāks, jau steidzās pēc tā.
– Nyera! Nyera, ejam vēl augstāk! – kaut kur aiz apziņas malas prasīja Pīrs, kurš rāpās pēc manis, bet es biju sastindzis no šausmām un man atlika tikai ieplestām acīm vērot tuvojošos elementus.
Koki, kuros steigā uzkāpām, atradās gandrīz no pašas meža malas. Tikai tagad sapratu, ka tā bija liela kļūda. No šejienes pārāk labi bija redzama ūdens siena, kas tuvojās krastam. Likās, ka viņa nesteidzas un kustas lēni un majestātiski, bet patiesībā tā bija tikai ilūzija…