Jauna vēja brāzma mani gandrīz norāva no zara. Pir palīdzēja man noturēties, puisis piespieda visu manu ķermeni pret raupjo stumbru un kliedza man ausī:
–Cieši satveriet, ieguva! Un lūdziet Pūķim priekšteci!
Viņa kliedziens man palīdzēja sagatavoties laikā. Sekojot padomam, viņa satvēra koka stumbru, piespiedās pie tā un satvēra zarus, kad pienāca jauns vilnis. Koks čīkstēja, bet nepadevās – galu galā mēs bijām daudz augstāk gar krastu, un šeit vilnis zaudēja trieciena spēku.
Ledainais ūdens sasniedza manu krūšu līmeni, bet nepacēlās augstāk. Zari, nūjas, kaut kādi gruži, viss tika vilkts lejup pa straumi. Kaut kas sāpīgi trāpīja man pa roku. Kliedzot atlaidu tvērienu, un mani izglāba tikai tas, ka Pīrs cieši turējās. Mūs sita un dauzīja, mežs stenēja kā simts rēgi, un pirksti sāka kramptēt no aukstuma, bet straume nebeidza spiest.
Dievs, kā es ienīstu aukstumu!
Es vairs nesapratu, cik daudz laika pagājis. Likās pēc mūžības, ka esmu stāvējusi līdz krūtīm ūdenī, pretojos straumei un iztēlojos visas šausmas, kas mūs piemeklētu, ja mēs nebūtu paspējuši laikā piecelties.
Un pēkšņi kaut kas notika.
Pirans aiz manis izdvesa mutisku skaņu un pazuda. Man uzreiz kļuva daudz grūtāk noturēties no zara, uz kura stāvēju, un kādu laiku tās plīvoja kā karoga mastā. Man bija smagi jācenšas tās aptīt ap koka stumbru. Vairāk vai mazāk uzticami nostiprinājusies, paskatījos pār plecu un redzēju, kā puisis aizrijās mazliet tālāk, ik pa brīdim ar galvu palaižoties zem ūdens. Viņam izdevās satvert no apakšas izsprausto zaru, taču ūdens spiediens bija tāds, ka viņam vienkārši nepietika spēka atgriezties, lai paslēptos aiz stumbra.
– Svētki! – es kliedzu. – Iedodiet man savu roku!
Es mēģināju atgāzties un, izmantojot tikai kājas, sasniegt puisi, taču veltīgi. Gandrīz krītot, viņa atkal satvēra koku. Sākotnēji šī ideja bija muļķīga. Arī Pirs to saprata. Viņš negatīvi pakratīja galvu, un uzreiz viņu atkal pārklāja netīra straume.
Vēl nedaudz, un viņš tiks aizvests! Steidzami kaut kas bija jādara!
Viņa pagrieza galvu, skatījās apkārt, bet visur, kur jūs skatāties, bija tikai verdošs ūdens, koku stumbri izlīda no tā un nebija cerības. Tikai kalnā uzceltā pils sērīgi vēroja mūsu ciešanas.
Biezs šķembu gabals no kaut kur no sāniem pagriezās un ietriecās Piranam plecā, un viņš, nespēdams pretoties, atlaida rokas. Ūdens viņu uzreiz pacēla un, griežot straumē, vilka lejup pa straumi.